Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +10 °C
Skaidrs
Svētdiena, 5. maijs
Ģederts, Ģirts

Filmas Prāta vētra. Starp krastiem recenzija. Ejam pie prieka

Filma Prāta vētra. Starp krastiem veidota ar smadzenēm, nevis instinktiem un refleksiem vien

Tā ir filma, par kuru nekautrējoties var lietot vārdu "patīk" un nekompleksot, ka pieklājīga kinoapskatnieka leksikā jēdzieniem "patīk/nepatīk" nebūtu jāatrodas. Jo – kā var nepatikt tik ārkārtīgi pozitīva gaisotne, tik forši džeki ar lielisku humora izjūtu un paškritisku ironiju; izrādās, ne tikai Renāram Kauperam piemīt gadiem slavētā harisma un spēja apburt jebkuru pretimnācēju, arī pārējie Prāta vētras puiši ir tikpat smalki, tikai varbūt līdz šim Renāra starojuma aizēnoti. Varbūt tikai es par to neko nebiju zinājusi, jo – dīvaini! – nekad mūžā neesmu bijusi Prāta vētras fane, nevienā koncertā neesmu visiem līdzi lēkājusi, "...rudens kā rudens..." šķiet dziesma kā dziesma, savukārt "ķeriet lapsu aiz astes" vienkārši krīt uz nerviem, tāpat kā "ģeogrāfs amatieru".

Daudz vētru, maz prāta

Nevaru apgalvot, ka Sandija Semjonova, Gundara Rēdera, Audingas Kucinskaites un citu kolēģu veidotā dokumentālā filma Prāta vētra. Starp krastiem kaut ko radikāli maina manā attieksmē pret grupas mūziku, jo filma nepavisam nav par mūziku. Starp citu, arī ne par "mūsu valsts ceļu", kā tas katram gadījumam pierakstīts preses relīzē, lai gan daži Latvijas nesenās vēstures notikumi ir arhīva kadros pat dokumentāli redzami (pirmoreiz mūžā pamanīju, ka simtreiz redzētais skats ar Ļeņina pieminekļa nocelšanu no pjedestāla var būt tik ārkārtīgi muzikāls; par Valda Birkava milzīgo mobilā telefona ķieģeli pie auss smejas visa zāle). Visbiežāk gan arhīva kadri atspoguļo privāto vēsturi, visādas izdarības no tiem laikiem, kad, kā saka Renārs, bija "tik daudz vētru un tik maz prāta".

Tas viss ir sirsnīgi un simpātiski, tāpat kā Kaspara Rogas un Renāra Kaupera pastaiga pa dzimtās Jelgavas daudzstāvenēm un savu pirmo skolu – šis, protams, nav nekāds oriģinālais paņēmiens, nesen Arvīda Krieva filmā Mārtiņš Freimanis arī staigāja pa savu bērnības skolu, viņu tur pavadīja sajūsmā dvesošu skolotāju un fanu bariņš, un tas visu to lietu padarīja diezgan teatrālu. Prāta vētras puišiem arī piemīt teatralitāte, kas jutīgi reaģē uz kameras klātbūtni, taču galvenā sajūta tomēr ir tāda puiciska dauzīšanās – piemēram, par godu Jānim Jubaltam, kurš nokavē mēģinājumu piecos, momentā tiek sacerēta dziesma Mēs taču sarunājām sešos, goda vārds!.

Berlīnes kontūra

Izšķirošais jautājums, no kura atkarīgs, vai par šo filmu jāraksta kultūras lapu mūzikas vai kino rubrikā, ir – vai filmā atrodams kas vairāk par simpātisku mūziķu simpātiskām izdarībām un megapopulāras grupas vēstures īso kursu.

Es teiktu – jā. Autori ir bijuši pietiekami gudri, lai neaprobežotos ar visām filmas panākumu kaldināšanas sastāvdaļām, ko automātiski ietver ideja dokumentēt Latvijā populārāko grupu. Filmā ir vairāki elementi, kas liecina, ka tā veidota ar smadzenēm, nevis instinktiem un refleksiem vien.

Pirmkārt, ļoti veiksmīga ir ideja raibās šovmeņu dzīves ainiņas ierāmēt ar stāstu par jaunākā albuma tapšanu Berlīnes studijā. Gleznotājiem ir pazīstams tāds triks – vari gleznā lietot visnesakarīgākās krāsu un tonālās attiecības, visdažādākās faktūras un materiālus, beigās atliek svarīgākās formas apvilkt ar tumšu kontūru, un viss nostājas savās vietās. Turklāt filmā šai kontūrai ir pašai sava spēcīga dramaturģija – no pirmajiem iedungotajiem vai noplinkšķinātajiem motīviem līdz kulminācijai gatavas dziesmas ierakstā un padarīta darba sajūtai, un šī dramaturģija piešķirtu mērķtiecību visam filmas stāstam, pat ja tam pašam šīs mērķtiecības nebūtu.

Otrkārt, prātīgs ir paņēmiens par nopietnām lietām intervēt katru grupas dalībnieku atsevišķi, tā izslēdzot iespēju jebkuru problēmu pārvērst jokā un aizlaist repliku pingpongā, kas ir tik organisks grupas kopdzīvei. Taču filmas autori neļauj varoņiem aizlēkāt pa ledus gabaliem virs palos putojošas upes, viņi piespiež mūs visus apstāties un padomāt par dziļajiem ūdeņiem tur, apakšā. Tādā veidā, starp citu, iznirst viens pa īstam dramatisks stāsts par grupas piekto dalībnieku – ne tik daudz par Mumiņu, kura vairs nav, vairāk par Ingaru, kurš jau desmit gadu ir, bet Prāta vētras mājaslapā tik un tā nežēlīgi rakstīts, ka filma ir "stāsts par četriem draugiem".

Harmoniskā plašumā

Man kā finālu fanei, kura nekad nepamet kinozāli, kamēr nav noskaidrots, kā autori izvēlējušies pabeigt (vai atstāt atvērtu) konkrēto stāstu, šīs filmas veidotāju izvēle šķiet interesanta, lai arī mazliet melodramatiska. Dokumentālajā kino parasti finālam pietaupa atraktīvāko, simboliskāko vai vēl kādu zīmīgāko epizodi no darba gaitā safilmētā materiāla – tā teikt, zināmā mērā ļaujas tam, ko dzīve būs sagādājusi. Te savukārt fināls izskatās speciāli būvēts un filmēts kā atsevišķa epizode – pieci priecīgi puiši iet tik uz priekšu saulainā un harmoniskā plašumā. Vizuāli tas nav tik iespaidīgi kā pirms kāda ekrāna laika sprīža piedzīvotā grupas tēla maiņa slavenā fotogrāfa Antona Korbeina ietekmē, taču visnotaļ precīzi ilustrē Prāta vētras vietu fanu un laikabiedru apziņā. "Ejam pie prieka," skan aizkadra teksts.

Prāta vētra. Starp krastiem ****
Dokumentālā filma. Latvija. 2015.
Režisori Sandijs Semjonovs, Gundars Rēders, Audinga Kucinskaite 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja