Pulicera prēmija un kaislīga sajūsma ne vienmēr iet roku rokā – varētu pat sacīt, ka Latvijā bieži mēdz notikt tieši otrādi. Pulicera, Nobela, Bukera vai citu pasaules līmeņa literāros apbalvojumus un pagodinājumus saņēmušo autoru darbi bieži vien krāj putekļus veikalu plauktos. Daļa lasošās publikas (kā paši atzīst) bīstas, ka kritiķu atzinība darbu automātiski ierindo "pārmērīgi sarežģīto un neinteresanto" kategorijā. Iespējams, daļa šo darbu lasītājam, kas gaida vienīgi izklaidi, tiešām var likties sarežģīti. Taču Adama Džonsona, Stenforda Universitātes pasniedzēja un maz, bet kvalitatīvi rakstoša rakstnieka, pirmais lielais romāns Bāreņu pavēlnieka dēls pārsteidzošā kārtā ir kļuvis gan par bestselleru jau 50 pasaules valstīs, gan guvis ārkārtīgi augstu kritiķu vērtējumu – 2013. gada Pulicera prēmiju.
Teiksma par Ziemeļkoreju
Teju vienīgā valsts pasaulē, kurā notiekošais ārzemniekiem tiek rūpīgi slēpts. Laiku pa laikam parādās kāds ziņu sižets vai īpaši satriecoša vēsts – par badu, par nometnēm vai, tieši otrādi, – par vadoni Kimu Čenunu. Pēdējā, ko atceros, bija pārsteidzoši smieklīga: pasaules ziņu kanāli vēstīja, ka Kims Čenuns, kopš Phenjanā sabrucis daudzstāvu nams, kura drupās gājuši bojā cilvēki, vairs nevarot gulēt... Lai nu kā būtu, pat mūsu ziņkārīgais pasaules apceļotājs Lato Lapsa par vizīti Ziemeļkorejā spēja paust vien dzejiskas pārdomas. Adamam Džonsonam ir izdevies nošaut divus pamatīgus zaķus ar vienu šāvienu: atklāt pasaules acīm Ziemeļkorejā notiekošo (izpēte veikta skrupulozi un pamatīgi) un vienlaikus radīt literāru šedevru, kurš mūsdienīgas Odisejas vai drīzāk Sindbada cienīgu piedzīvojumu formā rāda gan valsti un cilvēku likteņus, gan īstā dēku romānu manierē spēlē uz lasītāja jūtām un piedzīvojumu alkām. Lai vēl vairāk paspilgtinātu notikumus, romānā ir arī satriecoša mīlestības līnija.
Bāreņu pavēlnieks – tas ir pats Kims Čenuns. Viņa vadītajā valstī bāreņu ir papilnam. Taču galvenais varonis Paks Čundo, kura vārds, tāpat kā visiem bāreņiem, palienēts no Čučhes Mocekļu saraksta, nemaz nav īsts bārenis. Čundo ir puisis, kurš jau kopš bērnības īsti neiederas laimīgajā valstī, viņš ir pusbārenis. Stāsts par viņu sākas brīdī, kad bāreņu nams tiek izformēts – un izformēts Ziemeļkorejā nozīmē: stiprākie bāreņi tiek izmantoti valsts labā, bet vājākie... nu, jā. Vājākie nevienam nav vajadzīgi. Čundo, protams, ir stiprs, stiprs un apķērīgs un nonāk brīnišķīgā darba vienībā. Mazie puišeļi strādā tuneļos, kuru tīkls izveidots uz robežas ar Dienvidkoreju. Viņi atrok nogruvumus, slepkavo, izlūko – un tas viss notiek pilnīgā tumsā. Tālāk Čundo kāpj pa karjeras kāpnēm vēl augstāk, viņš kļūst par cilvēku nolaupītāju un pēcāk arī par spiegu uz maza zvejas kuģīša. Tieši uz kuģīša jauneklis iegūst īpašo krūšu tetovējumu – slavenākās Ziemeļkorejas aktrises Sanas Munas attēlu.
Mīlestība un briesmas
Čundo ir vienpatis. Tas, iespējams, ir vienīgais veids, kā Ziemeļkorejā, valstī, kur ausis ir ne tikai sienām, bet pat parka kokiem un zāles stiebriņiem, palikt dzīvam. Jebkuri ciešāki sakari ar kādu citu var tikt klasificēti kā nodevība, nodevības mēģinājums, sabotāža, apvērsuma mēģinājums un tā tālāk un tā joprojām. Jo Mīļotā Vadoņa acis un ausis ir visur. Arī Čundo ir viens no šīm acīm un ausīm, un vienlaikus viņš ir arī pats. Nejauši izglītojies vismaz dažās jomās, viņš par pasauli ārpusē zina daudz vairāk nekā vidusmēra ziemeļkorejietis un sapņo arvien pārdrošākus sapņus. Taču Čundo vēl joprojām ir tikai spiegs uz maza kuģīša, bet dievinātā Sana Muna, Mīļotā Vadoņa draudzene un komandiera Ga sieva, mīt savā namā kaut kur kalnos virs Phenjanas. Kā viņu ceļi krustosies un kas notiks tālāk, nestāstīšu, piebildīšu vienīgi, ka šis ir neordinārākais mīlasstāsts, kāds pēdējā laikā lasīts.
Pēdējais intriģējošais mājiens varētu būt šāds: kā gan puisis no Ziemeļkorejas kopā ar Kima Čenuna ministriem varētu nokļūt Teksasā un pat atgriezties atpakaļ? Un kāpēc Teksasā viņu notur par komandieri Ga, Kima Čenuna Cietuma raktuvju ministru, teikvondo Zelta jostas īpašnieku, Tumšsarkanās Zvaigznes ieguvēju par neminētiem varoņdarbiem?
Pirms ierodas mīlestība, nāk briesmas un dēkas – brīžiem tās ir šerminošas, brīžiem sirreālas un brīžiem ārkārtīgi reālistiskas –, rakstnieks ne mirkli neļauj lasītājam atslābt un pievērsties kaut kam citam. Satriecošā ceļojumā kopā ar Čundo var nokļūt Japānā, Ziemeļkorejas nometnēs, ASV, sieviešu apkampienos – varoņa ceļš nevis rit raitā solī, bet traucas kā amerikāņu kalniņos. Katram solim augšup seko smags kritiens un katram kritienam – cilpveidīgs lēciens augšup. Laimīgas beigas ir jēdziens, kas še neiederas, tomēr Adams Džonsons mēģina aizpildīt arī šo nišu.
Blakuslīnijas spilgtos toņos
Lai gan galvenais varonis Čundo un viņa piedzīvojumi vien varētu būt pietiekami arī garākam romānam, autors nav skopojies arī ar brīnišķīgām sižeta blakuslīnijām. Večiņa, kas ar aizvēsturisku fotoaparātu dokumentē nometnes ieslodzītos, kapteiņa palīgs, kurš sapņo par ārpasauli, kapteinis, kurš mūžā jau vairākas reizes pabijis nometnēs, bet, par spīti tam, tomēr mēģina būt kapteiņa vārda cienīgs visētiskākajā no nozīmēm, tulks, kurš nespēj ne palikt, ne aizbēgt, aktrise, kura slavas zenītā nonākusi no nometnes vilciena, biedrs Buks ar persiku konservu rezervi un daudzi, daudzi citi – katrs no šiem cilvēkiem ir personība, katra stāsts ir satriecoši spilgts. Traģiski un dzīvespriecīgi vienlaikus – tā ir rakstniecības augstākā pilotāža!
Un vēl – šis ir pirmais sacerējums, kurā cilvēciski atainots Mīļotais Vadonis Kims Čenuns. Paralēles ar visiem citiem dullajiem vadoņiem, protams, ir acīmredzamas, tomēr arī še autors pamanās saglabāt unikalitāti. Kims ir korejietis līdz pat vissmalkākajām izpausmēm. Iespējams, šizofrēnisks korejietis, tomēr nekādā gadījumā ne eiropietis, ne amerikānis. Viņš ir tas, kas ir, pateicoties tam, ka tauta ir tāda, kāda tā ir. Un ikviena mazā skrūvīte griežas, lai Čučhes valdīšanai būtu saules mūžs. Kur gan mēs šo jau būtu dzirdējuši?