Nobela prēmija literatūrā, Bukera balva... šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl vairāku rindu garumā, taču, lai lasītājam priekšlaikus neapniktu, var pateikt arī īsi – kanādiešu rakstnieces Alises Manro titulu sarakstā rindojas neskaitāmi prestiži literārie apbalvojumi, viņas daiļrades pūrā – trīspadsmit stāstu krājumu, vairākas īsprozas izlases un viens romāns (arī latviešu valodā tulkotais Meiteņu un sieviešu dzīves). Latviski tulkoto darbu skaits nupat pieaudzis līdz diviem, un stāstu krājumu Dārgā dzīve tagad droši varam pievienot savam dzīvās klasikas autoru plauktiņam.
Pieklusināti ierauj emociju atvarā
Īsais stāsts, šķiet, ir pat prasīgākā no visām prozas formām – tas neļauj rakstniekam izplūst detalizētās varoņu biogrāfijās, valdzināt lasītāju ar izvērstiem aprakstiem un filozofiskiem dialogiem. Īsajā stāstā rakstnieks ir kā mīlētājs, kam dota (katru reizi) tikai viena, laikā un telpā ierobežota iespēja iekarot mīļotā (lasītāja) sirdi. Alises Manro flirts ar lasītāja dvēseli notiek tik liegi un neuzbāzīgi, ka liekas – ne lapiņa nenotrīs. Sirds gan. Un nemanot mēs jau esam tur, esam tekstā. Tāpēc Dārgā dzīve liekas kā rāma upe, kurā ienirt, – nē, ne jau lai bezbēdīgi plunčātos, dziļums ir pārāk liels, bet lai ļautos filigrāna stāstījuma viļņiem, kas aiznes bieži nepārredzamos virzienos, bet peldēt ir tik veldzējoši, ka mēs upes plūdumam ļaujamies bez bažām. Tomēr Manro neraksta garīgai labsajūtai, glaudot lasītāju pa spalvai (visbiežāk – tieši pretēji), bet domas uzvilnīšanai, emociju sakustināšanai, atklāsmei – jā, es arī tā reiz... un tā varēja notikt arī ar mani, ja vien...
Manro daiļrade tikusi apbērta ar cildinošiem epitetiem, un liekas – par to jau ir pateikts viss, ko vien var pateikt. Tomēr rakstniece nepaļaujas uz agrākajiem panākumiem, bet katru stāstu, šķiet, raksta kā pirmo un vienīgo. Skolnieciski uzskaitot tikai galvenās tēmas, veidojas visai smeldzīga virkne: nolemtība – pagātne – zaudējums – kaisle – vientulība – atmiņa – Jā, tieši šādi, bez noslēdzoša punkta, bez lietišķa komata, bez eksaltētas izsaukuma zīmes, bet ar garu, elpojošu domu zīmi – izdomājamu domu zīmi. Vislielāko apbrīnu sagādā autores empātija, rakstot par varoņu dzīves samezglojumiem, – ar vienkāršiem vārdiem panākta spēja iejusties otra dvēselē tik pieklusināti un vienlaikus skaudri, ka arī lasītājs jūtas ierauts mēmā emociju atvarā.
Izceļ ik cilvēka unikalitāti
Krājumā Dārgā dzīve ietilpst četrpadsmit stāstu. Skatuve visbiežāk ir pēckara laika Kanādas mazpilsēta, kuras "samazinātajā formātā" kā mazā, melnbaltā televizoriņā tiek izspēlētas klusās drāmas, fiksēti katra varoņa (dārgās) dzīves mirkļi – krāsas, smaržas, garšas, izjūtas – kaut kas, kas ikdienā paslīd garām nepamanīts. Taču, iedziļinoties šajos mirkļos, ko rakstniece meistarīgi ir apturējusi mūsu acu priekšā, nākas atzīt, ka tieši šīs nianses, momenti, nelaikā pateiktas un laikā nepateiktas frāzes, pat tikai acs plakstiņa ietrīsēšanās var būt tas, kas pavērš cilvēka dzīvi citā virzienā – uz vairākiem gadiem vai pat pavisam. Un, apdomājot šīs detaļas, šķietami parasti stāsti par parastu cilvēku ikdienišķo dzīvi kļūst neparasti, bet lasītājam kaut kur dziļi uz apzinātā un neapzinātā robežas iestrēgst vibrējošs pārsteigums par to, cik ļoti.
Manro tēlu galerija – vīrietis, kurš, atgriežoties no karadienesta, ieklīst nomaļās lauku mājās un paliek tur uz vairākiem gadiem, maza meitene, kuras bērnišķīgi izmisīgā prasība pēc uzmanības beidzas traģiski, jauna sieviete īsti nesākušos romantisku attiecību beigu punktā, vecs pāris, kurš apcer nāvi, bet izrādās, ka apcerēt vajadzēja dzīvi, sieviete, kuras ceļojums pie mazpilsētas ārsta pamazām sāk atgādināt murgu, sieva, kura zaudējusi sevi vīra valdonības ēnā, – ir cilvēki, kādus varētu pazīt arī mēs. Taču Manro ar fantastisku iejūtību izceļ ik vīrieša, sievietes, bērna unikalitāti.
Ļauj iztēloties pēc sava prāta
Stāstu tēmas – ne sižetiskajā, bet izjūtu līmenī – nereti pārklājas, varoņi kādā netveramā veidā – varbūt savā atsvešinātībā no notiekošā – bieži reflektē cits citu, tāpēc sižetiski tik dažādie stāsti veido vienotu veselumu. Caurviju motīvs, kas savieno lielu daļu stāstu, ir ceļš. Tas var būt vilciens, kurā braukt pie pavirši pazīstamas kaislības un bēgt no pirmās mīlestības; tā var būt automašīna, kurā iekāpjot var cerēt uz jaunas dzīves sākumu; ceļš var no abām pusēm ieskaut neizdzīvotu mīlasstāstu: tas var būt arī tikai domās nostaigāts ceļš pie otra cilvēka, ceļš līdz kādai izpratnei vai varbūt tieši otrādi – apjausmai par saprašanās neiespējamību. Īpaša piezīme jāveltī stāstu noslēgumiem – nenoteikti, atvērti, tie uzdod vairāk jautājumu nekā piedāvā atbilžu, un lasītājs nereti ir apmulsis, jūtot, ka pats var iztēloties notiekošā turpinājumu pēc sava prāta.
Pēdējos četrus stāstus Acs, Nakts, Balsis un Dārgā dzīve vieno autobiogrāfiski motīvi – ainas galvenokārt no pašas rakstnieces agras bērnības un pusaudzības gadiem, kurās cita uz citas gūzmojas atmiņu detaļas un par kurām autore pati vairākkārt uzsver: "tā nav daiļliteratūra", bet gan "pirmās un pēdējās lietas, kas man jāpasaka par savu dzīvi". Vērīgi un precīzi Manro uzbur savas bērnības mājas – fermu, vecākus, auklīti, brāli un māsu, mazpilsētas vidi un ieradumus –, nesaudzīgā grēksūdzē stāsta bērnības noslēpumus, sapņus, dēmonus un sāpes un tikai viegli, tikko manāmām kontūrām tajā visā iezīmē arī savu – sievietes, mātes, rakstnieces – tapšanas procesu.
Lasot baudu sagādā autores tīrais, lakoniskais izteiksmes stils, lokanā valoda un, kā vienmēr, konģeniālais Silvijas Brices tulkojums. Manro atšķirībā no daudziem mūsdienu autoriem ir gandrīz puritāniski atturīga un iztiek bez mēģinājumiem ar seksa un vardarbības aprakstiem verbāli šokēt lasītāju, stāstu skarbākos mirkļus padarot nepārprotamus, bet nesaucot vārdā.
Šī nav ātri aprijama grāmata. Baudiet pa stāstam katru vakaru. Piespiediet sevi aizšķirt grāmatu, kad stāsts ir galā, un iznēsāt to sevī nākamās dienas garumā. Varbūt arī jums nākamo divdesmit četru stundu laikā gribēsies notvert kādu savas (dārgās) dzīves mirkli, kas var mainīt itin visu.