Grāmatas Kerija recenzija. Kurpīte asinīs

Nekad neesmu jūsu filologu sugu mīlējis un kur nu vēl cienījis.Par pustrako apņēmību dzīvot pusbadā,bet uzvesties kā baronesēm,par pašu sagudroto ''endzelīna'' latviešu valodu,ar kuru cenšaties iznīcināt jebkuru runas brīvdomību,par nekaunību līst svešā mutē ar pareizās valodas pamācībām. Tekstiņš liecina par autora/res klasisko literāro izglītību,kuras pamatā bija un ir ''dziļākās jēgas'' meklēšana jebkurā tekstā par katru cenu.Te sniegts vienkārši lielisks šādas attieksmes piemērs,ne ko pielikt ne atņemt. Tagad par lietu.''Carrie''(lasīju oriģinālā) ir stāsts par meiteni,kuru noveda līdz nāvei viņas klasesbiedri.Kāda tev pelnrušķīte,te runa iet par parastu anglosakšu civilizācijas parādību ar nosaukumu ''prank'',ko pie mums tulko par praktisko joku.Lai dabūtu gatavu prank,anglosakši ir ar mieru naktī pacelt zirgu uz debesskrāpja jumta,pārvietot desmitiem tonnu smagu pieminekli,vai,kā 1968.gadā Kalifornijā,veselu gadu mācīties staigāt kā pērtiķim,lai notēlotu ''sniega cilvēku''. Kerija saņem prank pēc pilnas programmas un salūzt.Romāna baismība balstās uz to,ka jeņķu zemē izņirgtie salūzt klusībā un tikai nedaudzi izpilda svēto pienākumu ietriekt lodi nīstā skolasbiedra sejā.Anglosakši ir sadisti,kas nespēj atriebties - tāda,lūk,dīvaina psihoze.Kerija izdara to,kas jebkurai Eiropas tautai ir pašsaprotams,nokārto rēķinus pret pasauli,kas negrib dot viņai pat mazāko kaktiņu klusai dzīvošanai. Romānam,kā zināms,nemaz nebija jāparādās.Bet 1974.gadā ASV plosījās pēdējā lielā krīze un neveiklais jaunietis Stīvens Kings nespēja atrast darbu.Tā nu pie izdevēja nejauši nonāca pirmais no viņa sāpju,baiļu un bērnības psihožu izpaudums literārā formā.Tam sekoja desmiti citu,daži,kā ''Shining'' vai ''Christine'',labākais,kas jebkad radīts šausmu literatūrā.Ne velti Kings vairs nespēj gulēt bez ieslēgtas gaismas. P.S.Nākamreiz ''Dieniņ'' - varbūt samaksājiet par recenziju desmitnieku kādam profī.Vairāk mēs neprasām,Latvija taču.