Grāmatas Lilita Bērziņa. Dēļ tavu acu liesmām recenzija. Leģenda vai puspatiesības?

Moto: Teātra zinātniece Lilija Dzene reiz rakstīja: Šolaiku teātrī naski raujam nost lupatiņu pa lupatiņai, bet gan jau reiz vajadzēs arī apģērbties. Padziržot vēsti, ka Mudīte Šneidere uzrakstījusi grāmatu par Lilitu Bērziņu, pirmā doma un jūta bija - vai, nevajadzēja vis! Lasot grāmatu par Smiļģi sirsnīgi smējos, stādīdams sev priekšā redzes gleznas, ko rada teātra atmosfaira, kur visi skrūvē, būvē, kreņķējas, naidojas, salabst - līdz laimīgi aiziet mūžībā, patiesībā paliekot karājoties skatītāju zāles lustrā Vienam cilvēkam rakstot par vieniem un tiem pašiem notikumiem, kas jau spoguļojas iepriekšējās grāmatās, gaidāma neizbēgama atkārtošanās, jaunrades izsīkums, asprāša gara slāpiens. Apnicīgi līdz pat nā-ā-ā-vei kļuvuši neiztrūkstošie citāti no Gētes. Vai tad cita nekā vaira pasaulē nava, ko? Lai varam daudzmaz jēdzīgi dzīvot tālāk, vajadzētu ieviest simbolisku cenzūru. Par intimitātēm līdz 60 gadiem. Ja kāds grib un spēj līdz 100 - tam, ļoti labi, bet, lūdzu aiz slēgtām durvīm. Nesen viens zvaigzni aprakstījis bija, ka viņam ar paša otro pusīti bangojuši daudzpusīgi kontakti līdz pēdīgam elpas vilcienam. Ja pareizi izpratu, kungs pats vēlas saglabāt publicitāti caur tēlu, kur viss vēl stāv savās vietās un darbojas. Šai žanrā neaizmirstami palikuši Gunnara Treimaņa, lai viņam debesu valstība, sniegtie Elzas Radziņas un Ausmas Kantānes psiho-sexuālie portreti. Ieskrējienam „uzteikšu” Dairas Āboliņas „ gaumīgās ” filmiņas „Lilita baltā” un „Lilita melnā”. Jūs, Naumaņa k-gs, ja nealojos, nebildāt ne pušplēsta vārda par šo bezgaumīgo vārstījumu. Vai tāpēc, ka Āboliņas k-dze ir Jūsu frontes līdzbiedrene, ko? Pieminēšanas vērta ir DT frizieres Ellas Zīriņas līdzdalība laika aizpildīšanā. Tur vienā vietā pašai autorei atgadās uzjautāt apmēram tā: nu, bet jūs taču arī par TO kaut ko zināt., kur tūdaļ seko atbilde: jā, protams, jā! Šai brīdī es mēģināju iztēloties, kas notiktu, ja Lilita Bērziņa stāstu radīšanas dalībniecēm pēkšņi nostātos aiz muguras... Lai pārāk neizplūstu, pateikšu Jums pavisam tieši: Jūsu elks (krieviski kumir ) Alvis Hermanis izcilajā Zoldāten-operas inscenējumā nevarēja nekādi iztikt ar vienu onanējošu vīrišķi, neietilpinājis visā skatuves platumā veselu masturbatoru kori - dūrē sitējus. Tad vēl viena māmiņa tik daudzdomīgi mīlēja savu dēļuku, ka man, piemēram, raisījās pavisam nepiedienīgas fantāzijas. Atskārtu, ka sēdu krēslā, paniski žņaudzījot vilnas lupatiņu. Noskatoties izrādi, man sagribējās palūkoties spieģelī uz sevi, pēc tam pa atvērtu logu uz citiem un atbildēt uz vienu vienīgu jautājumu - vai patiesi mēs visi esam kļuvuši kaut kādā mērā perversi? Atbilde neskanēja izlīdzinoši. Mudīte Šneidee tāda un šitāda. Ir jau arī. Bet, piedodiet, kā ir ar Jums pašu, ko-e? Ja Jums būtu tīkami atlikušo pārdomu daļu baudīt, paskaidroju, ka to uzticētu Vienīgi Jums. Malkojot šķaidītu cieņas un necieņas biķeri – Do Ģiezs. P. S. Vārdus, ko mēdz drukāt uz sienām aiztaupīju, bet satiekoties gāžīšos ārā no eņģēm, labi?

Neuztraucieties! Gan jau uzrakstīs arī par Viju Artmani, ja vien jau neraksta.

Gods kam gods, raksts atbilst vārdam "recenzija". Nu izrecenzēts ir par visiem 100! Interesanti tagad būs izlasīt pašu grāmatu! Paldies! Jā, un mani arī tik tiešām interesē, kā M.Šneidere rakstītu par Viju Artmani...

ļoti laba recenzija, kas precīzi raksturo Šneideres grafomāniju.