Mūsvalstī vairāk pieņemts, ka jaunā ampluā un ar jauniem solījumiem atgriežas politiķi, arī šis rudens nes bagātīgu atgriezušos politiķu ražu. Bet ir arī citi, kas atgriežas, pavisam klusu un bez solījumiem, taču ar jauniem, padarītiem darbiem. Te nu ir viens no tādiem – Rīgas zīmoga alķīmija, ar kuru pamatoti var lepoties Franciska Ermlere. Te ir arī maza literāra mistifikācija: droši vien kāds izbrīnīti pajautās, kas ir Franciska Ermlere, līdz šim šis vārds mūsdienu latviešu literatūrā nav manīts. Franciska Cimare – o, jā, tā ir cita lieta! Gan latgaliešu mēlē rakstītā Jersikas derība, gan prozas darbi Sarkanie ūdeņi, Purvā ieņemtie un Porcelāns, gan scenāriji filmām Putna piens un Pie tēviem aiziet, gan dzejas kopu publikācijas. Ermleres vārds Franciskai "pielipis", kad viņa studējusi Maskavā Augstākajos režijas kursos, pieminot novadnieku, rēzeknieti Frīdrihu Ermleru, kinorežisoru, aktieri un scenāriju autoru. Starp citu, arī viņam šis uzvārds bija pseidonīms. Tā nu Franciska ir tikusi pie jauna uzvārda un arī diezgan krasi mainījusi rakstības stilu, no poētiskas ievirzes prozas darbiem un atdzejas ielecot klasiskajā detektīvā.
Rīgas zīmoga alķīmija ir pirmais darbs iecerētajā ciklā Rīgas detektīvs, vēsta uzraksts uz grāmatas aizmugurējā vāka. Atliek cerēt, ka apsolījums tiks pildīts un autore priecēs lasītājus vēl ar kādu darbu, jo pirmais romāns ir izdevies. Veikli izstrādāts sižets un tā pavērsieni, darbības vieta ir mūsu pašu valsts galvaspilsēta, un arī varoņi tā vien prasās pēc jautājuma: ei, vai mākslinieka Sandro tēlā tiešām skaidri saskatāms gleznotājs Y, vai cienījamās mākslas kuratores Vilmas prototips varētu būt... un tā tālāk. Papildvērtība, tā sacīt, – un autore, kā dzirdēju intervijā TV, šīs sakritības nenoliedz, bet arī īsti neapstiprina.
Zaļš, dumjš un ietiepīgs
Andrejs, romāna galvenais varonis, viņš arī veiklais detektīvs, pretmetā klasiskajiem varoņiem – tādiem kā dižais Holmss, Puaro vai mis Mārpla – vēl nepavisam nav sasniedzis prāta un mūža pilnbriedu. Varētu pat sacīt – tieši otrādi, puisis ir galīgi zaļš. Šī ir viņa pirmā šķetinātā lieta, un, lai gan romāna darbības gaitā Andrejs arvien nopietnāk nolemj pievērsties jurisprudencei, sākumā pat tas, ka puisis studē juristos, nekādu īpašu detektīva auru viņam nepiedod.
Ar galveno varoni lasītājs sastopas brīdī, kad viņam, agrīnam divdesmitgadniekam, nākas kļūt pieaugušam. Tikko vardarbīgā nāvē gājusi bojā viņa māte, sparīga un veiksmīga biznesmene, un puisis palicis bez mantojuma (nu, ja par mantojumu neuzskata nelielu divstāvu namiņu Mežaparkā). Andrejs tiešām neuzskata un nopietni domā ķerties pie kāda darba, taču labos nodomus nedaudz sašūpo tikšanās ar vienīgā radinieka, tēvabrāļa, atraitni Vilmu. Pavecā kundze jauno vīrieti uzaicina ciemos un lūdz izdarīt sīku pakalpojumu – atnākt līdzi uz mākslas izstādes atklāšanu. Kopīgais gājiens izrādās liktenīgs – pasākumā tiek nogalināts cilvēks, viens no māksliniekiem. Vilmas kundze vēlas atrast vainīgo, teju vai katrs no atklāšanā bijušajiem cilvēkiem šādu vai citu apstākļu dēļ ir turams aizdomās. Un aizsākas detektīvs, kurš krāsainībai papildināts ar pieaugšanas stāstu, kas bagātīgi aizdarīts arī ar romantisko līniju. Vienīgā vājā varone romānā ir Andreja tikko iepazītā Jasmīna, nu pārlieku romantizēta, pārlieku jauka un pārlieku "ne no šīs zemes". Kolorīti atainotie tipāži – mākslinieki, mākslas kritiķi un izstāžu kuratori, mecenāti un viņu radinieki – gan ir ļoti dzīvīgi un valdzinoši, arī viņu savstarpējo attiecību peripetijas izzīmētas košās krāsās. Kā jau sacīju, te pat var darboties, mēģinot atšifrēt iespējamos prototipus.
Ievilkts mākslā līdz ausīm
Pieminēšu vēl vienu Rīgas zīmoga alķīmijas bonusu: Franciska Ermlere ir pārņēmusi labāko no detektīvmaestro Andra Kolberga, detektīvu bagātinot ar īstiem Rīgas vēstures faktiem. Pirmajam nelaiķim (māksliniekam) drīz pievienojas nākamais – kāds noslepkavojis izstādes kuratori, vienīgo cilvēku, kas zināja, kurš mākslinieks saņems balvu. Farmācija un māksla – kas kopīgs abām? Kāpēc bagāts vecs kungs prāvu naudas summu novēlējis mākslas atbalstam? Kur pazudis prēmijas nolikums, un kurš noslepkavojis izstādes kuratori? Un kāds tam visam sakars ar Rīgas vecākajām aptiekām?
Rakstniece savijusi intrigu, kuras atrisinājumu meklējot, kopā ar naivo (tomēr ar katru lappusi gudrāko!) Andreju un daiļo Jasmīnu izzinot Rīgas vēsturi, pamazām atklājas gan pavisam mūsdienīgi biznesa plāni, gan seni noslēpumi. Intriga saglabājas, ar katru lappusi šķiet, ka noslēpumiem pat ir tendence sabiezēt, un tikai pašās beigās tikpat eleganti, kā iepriekš savijusi, Ermlere atslābina katru atsevišķo aukliņu, ļaujot lasītājam kopā ar varoņiem nonākt pie nozieguma atrisinājuma.
Uz priekšu, Andrej!
Tīkami ir arī tas, ka varoņu savstarpējie dialogi ir kā no ikdienas dzīves, normālā, nevis samocītā valodā rakstīti. Vieta atrasta arī gaumīgam humoram. Jaunekļa izteiktās atziņas, kas (labi nostrādāts!) romāna gaitā rāda, kā Andrejs pamazām nobriest un attīstās, ir vēl viens mazs meistarstiķis, kas Ermleri ierindo vērā ņemamu rakstnieku kārtā un paralēli spraigajai detektīvlīnijai iepriecina lasītāju.
Andreja izaugsme, kļūšana gan par vīrieti, gan juristu, gan detektīvu mudina domāt, ka romāns tiešām varētu izvērsties ciklā, īpaši, ja uz nākamo grāmatu tiktu paķerti līdzi vēl daži varoņi. Personīgi man gribētos, lai turpmāk būtiskāka loma tiktu iedalīta vecajam lapsam advokātam Salēvičam (diez, kurš ir viņa prototips?), klusajai omei Ingai un, iespējams, arī kādam no atlikušā, bet gana kuplā mākslinieku pulka. Un vēl ir skaidrs, ka noteikti lasīšu nākamo Rīgas detektīvu, kad tas būs uzrakstīts.