No Pirmā pasaules kara beigām līdz lielās ekonomiskās krīzes sākumam ASV, gan Eiropas, gan Amerikas literātu darbos plaši tika attēloti trīs temati: zelta jaunatne, zudusī paaudze un džeza ēra. Visspilgtāk minētie temati atklāti rakstnieku Ēriha Marijas Remarka, Ričarda Oldingtona, Ernesta Hemingveja, Frānsisa Skota Ficdžeralda, Ģertrūdes Stainas, Viljama Folknera darbos.
Zudušās paaudzes vadzvaigzne
Lasītāja uzmanību vēlētos vērst uz beidzot arī latviešu valodā izdoto romānu Skaistie un nolādētie/The Beautiful and Damned (1922), kurā zelta jaunatnes pārstāvji atspoguļoti jo spilgti. Darba autors ir F. S. Ficdžeralds – lielais amerikāņu sapņotājs, zudušās paaudzes vadzvaigzne, ballīšu karalis. Viņš ir atzīts par vienu no talantīgākajiem tā laika Amerikas rakstniekiem; meistara kontā ir četri pabeigti romāni (un viens nepabeigts), vairāki stāsti, noveles un esejas. Vislielāko lasītāju atsaucību izpelnījies darbs Lielais Getsbijs, kas minēts arī franču laikraksta Le Monde publicētajā XX gadsimta simt labāko grāmatu sarakstā.
Romānā Skaistie un nolādētie dzīves baudīšana un saldā neko nedarīšana atklāta pilnībā, tā, tēlaini runājot, salīdzināma ar laisko prieku skolu, kurā cits citu pārspēj visi F. S. Ficdžeralda darba varoņi. 1922. gadā, kad darbs tika sarakstīts, pēc tā motīviem tika uzņemta kinofilma.
Romānu lasīt un uztvert ir vieglāk, ja kaut virspusēji zina rakstnieka dzīvesstāstu un XX gadsimta 20. gadu dzīvi Amerikā. Tā ir t. s. džeza ēra, kad jauni ļaudis, kuri to var atļauties, nododas karnevāliskam dzīvesveidam: dīkdienībai, vētrainai uzdzīvei, ārišķīgām izpriecām, garām, bezsaturīgām sarunām. Daudzi šīs zelta jaunatnes pārstāvji pacietīgi gaida kāda bagāta radinieka nāvi, lai tiktu pie mantojuma. Viņi pusdieno vislepnākajos restorānos, īrē vissmalkākos viesnīcu apartamentus, ceļo pa kūrortiem, pērk visdārgāko apģērbu, mašīnas un dzērienus. Likt mainīt šos ieradumus varētu tikai kaut kas ārkārtējs. Strādāt algotu darbu, apgādāt sevi un ģimeni šķiet neiedomājami. Vienu vārdu sakot, dzīve sit augstu vilni, taču neviens (vai varbūt kāds tomēr?) nespēj ieraudzīt šāda dzīvesveida bezjēdzību. "Mēs radījām Kristu, kurš varēja piecelt lepras slimnieku, un, lūk – savairojušies sirdzēja pēcteči, kuri tagad ir zemes sāls. Ja kāds spēj gūt mācību no tā visa – tad uz priekšu!" (252. lpp.)* – šos vārdus, sēdēdams uz stacijas ēkas jumta, kādā atklāsmes brīdī pauž romāna Skaistie un nolādētie varonis Morijs Nobls. Viss iepriekšminētais pilnā mērā attiecināms uz darba galvenajiem varoņiem Gloriju un Entoniju.
Rakstniekam pašam šāds dzīvesveids bija labi pazīstams. F. S. Ficdžeralds kopā ar dzīvesbiedri Zeldu Seiru to savas laulības dzīves laikā baudīja pārpārēm. Lasot romānu Skaistie un nolādētie, rodas izjūta, ka meistars attēlojis ne vien savu laikmetu, bet arī pats savu un Zeldas dzīvi. Turklāt sievas dienasgrāmatu viņš savos darbos ir pārrakstījis veselām lappusēm.
"Samiegojies dievs" nesāka neko
Romāna centrā ir jauns pāris – dievišķi skaista sieviete Glorija Džilberta un vecā miljonāra Ādama Dž. Petča mazdēls Entonijs Komstoks Petčs. Viņi satiekas Ņujorkā un pēc pāris mēnešu pazīšanās salaulājas. Tālāk seko laulības dzīves peripetiju atspoguļojums, bet ne tikai.
Ne velti ir teiciens, ka skaistam skaista nelaime. Tas pilnībā attiecināms uz romāna varoni Gloriju. Apkārtējo apbrīnas, pat dievināšanas lutināta, visus iespējamos labumus izbaudījusi, jaunā dāma nav spējīga novērtēt reālitāti, kur nu vēl pieņemt kaut cik loģiskus lēmumus. Glorija ir kā liels, ļoti skaists bērns, kam līdz zināmam laikam tiek atļauts un piedots pilnīgi viss. Regulāra ālēšanās restorānos, viesmīļu pazemošana visniecīgākā iemesla dēļ, nepārtraukta dzeršana un smēķēšana nedēļas nogales ballītēs un, protams, bezjēdzīga laika nosišana – tas Glorijai šķiet absolūti normāli. Viņas dienasgrāmatā atrodams ieraksts, kas perfekti atspoguļo jaunās dāmas uzskatus par vēlamās ģimenes dzīves modeli: "Manējā būs neparasta. Tā nedrīkst, nevar būt tikai skatuve, tai jābūt pašai izrādei – spilgtai, skaistai, spožai, ko izrādīt visā pasaulē. Es atsakos veltīt savu dzīvi pēcnācējiem!" (148., 149. lpp.). Šis ieraksts izrādījās pravietisks – Glorijas laulība patiesi izvērtās izrādē – farsā. Un tā skatītāji bija ļaudis, kurus Petči kļūdaini bija uzskatījuši par draugiem.
Entonija dzīve līdz iepazīšanās brīdim ar Gloriju bija veidojusies nedaudz citādi. Tā kā puisis bērnībā bija zaudējis vecākus, par viņa vienīgo aizbildni kļuva vectēvs – Amerikas Pilsoņu kara dalībnieks, Ņujorkas baņķieru aprindām pietuvināts veiksmīgs biznesmenis. Studēt Hārvarda universitātē pēc skolotāja ieteikuma, iespējams, bija vienīgais patstāvīgi pieņemtais lēmums Entonija dzīvē. Pēc tās absolvēšanas jaunajam vīrietim radās nodoms pievērsties rakstniecībai. Pirmās ievērojamās pārmaiņas jeb saldās dzīves sākums iezīmējās, atgriežoties Ņujorkā, kad šis "samiegojies dievs" (54. lpp.) atklāja, ka var arī dzīvot, nedarot neko. "Viņš nesāka neko, un – par spīti dažādu priekšstatu piesauktajai loģikai – tāda laiskošanās viņam darīja prieku." (20. lpp.) Drīz tiek atklāts, ka nav nekā jaukāka par vakariem, kas pavadīti viesnīcu restorānos un bāros. Sākotnēji alkohols tiek lietots nedaudz, bet visai drīz devas kļūst nenormētas. Tagad jau nepārtrauktās izklaides neizbēgami negatīvi sāka ietekmēt jaunā vīrieša lemtspēju, taču vēl aizvien ir dzīva ilūzija, ka tiks sākts un paveikts kaut kas nenovērtējams.
Taču atgadās kaut kas pavisam negaidīts. Pienāk brīdis, kad skaistie kļūst nolādēti un laiskie prieki jāsāk aizmirst. Ar Gloriju un Entoniju notiek tas, kas tādos brīžos ir loģiski: cilvēki, kuri tika uzskatīti par draugiem, pamazām novēršas. Beidzot tiešām būtu jāsāk strādāt, bet tagad to vairs nespēj ne viens, ne otrs. Neizbēgams pavadonis jaunajā situācijā ir konflikti, neapmierinātība ar sevi un citiem. Abi apjauš, ka var glābt vienīgi brīnums, taču cerības uz to ir minimālas.
Rotaļas ar izsmējīgo laiku
F. S. Ficdžeralds niansēti apraksta visus elles lokus, kuriem jāiziet cauri abiem romāna varoņiem. Problēmas risinājums ir gluži rakstnieka stilā – tas ir tik negaidīts, ka ne Entonijs, ne Glorija vairs nav spējīgi izjust īstu prieku un gandarījumu. Viņi ir sabrukuši gan fiziski, gan morāli tik ļoti, ka pat ziņa par uzvaru tiesas prāvā neko daudz nespēj mainīt.
Jāatzīst, ka Dagnijas Dreikas tulkojums ir noslīpēts līdz vissmalkākajām niansēm. Darbu palīdz uztvert tulkotājas piezīmes un skaidrojumi, kas publicēti atsaucēs, jo mūsdienu lasītājs var nezināt daudzus no pagājušā gadsimta sākuma Amerikas kultūras dzīves notikumiem un ievērojamām personībām. Lieliska, niansēta, bagātīga ir D. Dreikas valoda. Lasot sajūsminājos par tādiem tulkojumā lietotiem vārdiem kā "uzpijonis", "klaidot", "rotaļas ar izsmējīgo laiku", "tārpenes", "vampīre", "smīlātājs", "nošļaupts", "allažībā", "nobīlī" un citiem.
Kaut arī romāns sarakstīts vairāk nekā pirms 90 gadiem, tas pārsteidzoši sasaucas ar dažu sabiedrības slāņu dzīvi mūsdienu Latvijā. Nauda kā galvenā vērtība, kas atver visas durvis, un pēc tās daudzuma tiek spriests par cilvēku: viņa vērtīgumu vai, gluži pretēji, nevērtīgumu. Sabiedrības krējuma izpriecas un trakulīgās ballēšanās mūsdienās ir viens no iecienītākajiem dzeltenās preses tematiem.
* Šeit un turpmāk citāti no F. S. Ficdžeralda romāna Skaistie un nolādētie (Rīga: Daugava; b./g., D. Dreikas tulkojumā)