Grāmatas Dublinieši recenzija. Izaicinājums īru gaumē

Aizņemas savu varoņu skatienu Piecpadsmit dažāda garuma teksti ir kā nejauši triepieni rakstnieka jaunības laika sociālās vides studijai un pamatiestrāde viņa literārās darbības turpinājumam ne tikai tādējādi, ka pilsēta kā iluzori noslēgta, pulsējoši dzīva telpa un vairāki varoņi ar saviem raksturiem un likteņiem pārmantoti, piemēram, arī Ulisā, bet arī tādā nozīmē, ka Džoisa stils, īpatnais rakstnieka rokraksts un atšķirīgie teksta organizācijas un reprezentācijas pamatprincipi, kas viņu padarījuši par kulta autoru un vienu no svarīgākajiem XX gs. sākuma literatūras pārstāvjiem, samanāmi jau šajā krājumā. Rakstnieks itin kā aizņemas savu varoņu skatienu, kas lēnām slīd pār lietām, namiem, ielām un cilvēku nepabeigtajiem žestiem un rīcībām, kamēr izpratne nāk piepeši, veroties pastāvīgajā neizprotamajā kustībā, vārdā dzīve. Krājuma sākumā stāstu galvenie varoņi ir bērni, kas apstājas un samulst, atklājot tādu šīs kustības iznākumu kā vecums (Satikšanās) vai nāve (Māsas), vēlāk – jaunieši (Evelīne, Pēc sacīkstes, Divi kavalieri), kas sapņo, viļas un iemācās netikumu, bet pamazām centrā ir arvien nobriedušāka cilvēka skatiens, iekļaujot pieredzi, izvērtējumu un gudrību, kas tomēr ir tikai aprobežota cilvēku gudrība, nenosargāta no zināšanu trūkuma un pretrunām. Tā stāstā Sāpīgs gadījums viena vakara gaitā padzīvojušais Dufijs negaidīti atšķirīgi palūkojas uz paša dzīvi un morālajiem standartiem. Viņš, kuru rakstnieks apraksta kā autobiogrāfisku izteikumu autoru, kur «teikuma priekšmets ir trešajā personā un izteicējs – pagātnē» (102. lpp.), sāk apšaubīt atmiņā balstītu īstenības izjūtu. Tāpēc var teikt, ka viena no raksturīgākajām Dubliniešu iezīmēm ir tekstus caurvijošā, trīsoši mērogotā un, parādoties kādam nejaušam faktam, griezīgi mainīgā perspektīva, kas sasniedz lasītāja apziņu tieši tā, kā tā ir, – darbībā. Atgādina, ka īri ir katoļi Dubliniešus Džoiss neidealizē. Drīzāk jau katram jaušams kāds skelets skapī, pat visnevainīgākajiem sapņotājiem, kā Mazais Čāndlers, stāstā Mākonītis viņa romantiskās dziņas pēc intelektuāļa brīvības un slavas liek izturēties slikti pret savu ģimeni. Tieši striktā līnija starp publisko un privāto ir tas, kas interesē rakstnieku, – kas publiskajā telpā tikai ļoti rūpīgam skatītājam rada aizdomas, mājās vai privātā sarunā atklājas kā morāla katastrofa. Līdzās pilsoniskām ģimenēm, kurās mātes mēģina izdevīgi iepozicionēt savas meitas  (Pansija, Māte), tēloti īru nacionālās pašapziņas kopēji politikas un kultūras jomā (Māte, Efejas diena komitejas istabā), dzīves izgrūsti, morāli nenoturīgi tipi (Divi kavalieri), dzērāji, kas ir savas ģimenes liksta (Pretinieki, Žēlastība), un nereti nesaudzēti bērni. Vai manai dzīvei ir vērtība? Vai mana griba un pašlepnums neizbēgami noved pie ļaunā? Vai mana iztēle, plāni un iedomas ir nereāli, tukši un padara mani smieklīgu? – šie ir jautājumi, kas, starp citu, atgādina, ka īri ir katoļi. Tomēr katoliskajā kontekstā (stāstos daudz tādu zīmju, ieskaitot specifisku terminoloģiju, kas daudziem lasītājiem būs neierasta) autors nav moralizētājs, sodītājs vai žēlotājs, viņš ir kāds, kurš fiksē, brīnās, cieš un atskārš. Šo pašu fenomenoloģisko eksperimentu viņš prot sarūpēt arī lasītājam. Va loda – nodevīga starpniece Tāds ir Džeimsa Džoisa pasākums. Zināšana, kas rodas darbībā, parādībai vai objektam negaidīti atveroties pret vērotāju, un viņam ir jāatbrīvojas no visiem pieņēmumiem un aizspriedumiem, lai varētu izvērtēt pēc būtības, un jāvar pakļauties vairāku pretrunīgu patiesību līdzāspastā-  vēšanai. Umberto Eko, analizējot Džoisa poētiku kā robežpunktu Rietumeiropas literatūras vēsturē, apraksta jauno rakstnieku kā krasi izteiktu pretstatu vienotāju – literārajos darbos nereti atspoguļojot varoņa pārdomas, viņš ļauj ielūkoties arī savās pasaules izziņas, ētikas un estētikas dilemmās – svārstoties starp un smeļoties no tik dažādiem autoriem kā Sv. Akvīnas Toms un Džordāno Bruno, Ibsens, Flobērs un dzejnieki simbolisti –, visu to Džoiss savā daiļradē arvien drosmīgāk apvienojis apziņas darbības atspoguļojumā.¹ Te valoda ir nodevīga starpniece, un tās sistēmiskā pareizība – iegrožojošs pieņēmums, tāpēc nav jābrīnās, ka Džoiss pazīstams ar saviem eksperimentiem stila un teksta struktūru «iemēģināšanā » (jau Dubliniešos var pamanīt varoņiem vai situācijai pieskaņotas stilizētas valodas zīmes un tekstos daudz iestarpinājumu dziesmu tekstu, avīžrakstu utt. formā) un visai brīvo attieksmi pret valodas normām, veidojot savu saskaņu starp tās uztveramajiem elementiem. Zināms arī – un ar to mūs iepazīstina redaktors Artūrs Hansons grāmatas pēcvārdā –, ka Dzintars Sodums, kuram Džeimsa Džoisa tulkojumi bija sava veida pašizaicinājums, piedzīvojums valodas pasaulē, mēģinājis atrast īru rakstnieka pieraksta sistēmas likumsakarības un atbilstošas ieviest tulkojumos latviešu valodā. Soduma tulkojuma ortogrāfija un interpunkcija saglabāta arī šajā rūpīgi veidotajā izdevumā. Grāmatā Džoisa teksts papildināts ar komentāriem un pēcvārdu, kas skaidro krājuma izdošanas peripetijas – sarakstīts laika posmā no 1904. līdz 1906. gadam (vēlāk papildināts ar stāstu Mirušie), tas astoņos gados tika iesniegts 15 izdevējiem, lai beigās piekāptos labojumiem un 1914. gadā iznāktu tajā pašā Ričardsa izdevniecībā. Paradoksāli, bet tieši rūpīgums un respekts, kas licis izdot šo darbu, aprīkojot ar īpašu papildinformācijas aparātu, kļuvis par iemeslu kritikai un diskusijai. Tāda šīs latviskās redakcijas sakarā risinājās internetā pēc Elīnas Kokarevičas raksta portālā Ubi Sunt ². Jāatzīst, lasot tekstu, pareizrakstības «nenormētība » un apzīmētāju leksiskā savdabība lasītājam sagādā pat ne grūtības, bet sava veida aizkaitinājumu. Tomēr var to pieņemt arī kā izaicinājumu (tieši tāpat kā zaļā toni, kas, vākus pārklājot, vainago Ilmāra Blumberga īriski stilizēto dizainu). Kā daudzi patiesi svarīgi XX gs. teksti, šis nav tikai par atkodējamo, bet arī par kodu – tas urda, atstāj nozīmi atvērtu un pievērš uzmanību valodai, liek par to domāt un ap to darboties – radoši, ķecerīgi un bezgalīgi – tā, lai katrs variants kā šis izraisītu ne tikai sajūsmu, bet arī – pretruna! – iebildumus un strīdus. Un Džoiss par tādu iznākumu, visticamāk, būtu tikai priecājies.  1 Умберто Эко. Поетика Джойса. Санкт Петербург: Symposium, 2003 2 Elīna Kokareviča. Briljantzaļais smadzenēm. Džeimss Džoiss. Dublinieši// http://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/17734/