Īsfilmu programmas 6 stiķi recenzija. Stiķi un laika niķi

Kāpēc? Kino izrādīšana ir bizness ar savām dzelžainām likumībām un racionāliem aprēķiniem, tālab filmas, kuras neietilpst klasiskā vismaz pusotras stundas "skatāmvielas" formātā, vienmēr ir saskārušās ar reālā «lietojuma» problēmu. Tiešam, kur tad "likt" īsfilmas, šo šķietami tik "modīgo", "seksīgo", "stilīgo" un demokrātisko formātu?Cik tur vajag...Mūsdienu tehnoloģijas ļauj teju katram uzturēt ilūziju, ka kino taisīt ir nieks, bet īsfilmu savirpināt - vispār elementāri. Cik tur vajag - fočuku, makintošu ar montāžas programmu Final Cut -, un lieta darīta, un var arī vēl vienkāršāk… Jāsaka, ka šo maldinošo ilūziju un īsfilmas formāta plašo demokrātismu knaši izmanto arī dažnedažādas korporācijas sava zīmola spodrināšanas nolūkos. (Piemēram, alkoholiskā dzēriena, kas kaitīgs jūsu veselībai, Jameson ražotāji, cieši draudzējas ar pasaulslaveno Kevinu Speisiju, aicinot visu zemju un tautu censoņus piedalīties īsfilmu konkursā, kuras uzvarētājs var veidot filmu ar pašu Speisiju!)Īsfilmas ir visur - YouTube, neskaitāmās interneta vietnēs. Ar īsfilmām strādā daudzi festivāli - to vidū ir gan nopietni, gan ļoti margināli. Šo tēmu, kas ir īsfilma un kur to likt, varētu turpināt, atgādinot, ka īsfilmas patīk jauniešu auditorijai. Pirms pāris gadiem Latvijā jebkura īsfilmu programma bija lieliski apmeklēta, taču tās pamatā tiek uztverts kā vienreizējs pasākums, akcija, nevis tas formāts, ko skatītājs izvēlas skatīties kinoteātrī lielu Holivudas filmu konkurencē. Tomēr gods un slava 6 stiķu kuratoriem, kas saveda kopā šīs sešas filmas un mēģina cīnīties par vietu zem saules un skatītāju kinoteātros. Pats būtiskākais ir tas, ka šīs sešas īsfilmas patiešām atbilst profesionālisma kritērijiem - tā nav pašdarbība, kad griba liela, bet prasmes - apšaubāmas. Daļa no tām ir filmēta uz "izzūdošās" - klasiskās 35 mm - filmlentes, un šī iespēja arī ir uzskatāma par īsta kino iezīmi. Vairākums no 6 stiķu filmām ir profesionālu izglītību guvušu cilvēku darbs. Tātad jaunu režisoru "vizītkarte", kuras loģisks turpinājums būtu šī jauno režisoru debija pilnmetrāžas filmas formātā. Tas, ka dzīve Latvijā ir skarba, kinofinansējums tik, cik melns aiz naga, un vairākumam no 6 stiķu meistariem ir jācer tikai uz ziliem debesu brīnumiem (lasi: kinofinansējuma strauju palielinājumu labklājībā un harmonijā ziedošā Dzintarzemē!), lai viņi pie savas pilnmetrāžas filmas arī tiktu, proti, izturētu konkursu par valsts knapā finansējuma piešķiršanu. (Protams, ir vēl arī citi iespējamie brīnumi - mecenātisma uzplaukums Latvijā, konkrēta indivīda radošajā potenciālā ieinteresēta starptautiska producenta - Deus ex machina - parādīšanās u. c.)Un tomēr brīnumiem ir jātic, jo kādas gan citas motivācijas dēļ vispār būtu jēga studēt kinorežiju, gan Latvijā, gan citur? Arī tiem daudzajiem glauno un mežonīgi dārgo Amerikas kinoskolu studentiem, kuri grasās būt par režisoriem, neviens nesola laimīgu nākotni un darbu. Un, ja sola, tad melo - kino ir kļuvis par sūras izdzīvošanas un nežēlīgas profesionālās cīņas lauku. Visticamāk, par sekmīgu, strādājošu režisoru kļūst viens no daudziem tūkstošiem. Tas, attiecīgi mazākos mērogos, vistiešākā veidā attiecas arī uz Latviju.Vingrinājumi un briedumsPie lietas! Tātad 6 stiķus veido Unas Rozenbaumas filma Logs, Dāvja Kaņepes Noklausīšanās, Ilzes Kungas-Melgailes Gaismas zīmes, Paula Ķestera Personību veikals, Elīnas Eihmanes Gūtenmorgens un trešā acs un Ivo Brieža Filma, kas ir ieguvusi Lielo Kristapu īsfilmu kategorijā. Savulaik Normunds Naumanis jau recenzējis Ivo Brieža filmu ar nosaukumu Filma, tālab neatkārtošos. Turklāt Ivo Briedis ir pieredzējis scenārists, kura debija režijā Filma tapa kā projekts, kas atbalstīts Nacionālā kino centra mazbudžeta un eksperimentālo spēlfilmu konkursā. Filma kā ironiska improvizācija par kino veidošanas demokrātiskumu stāv nedaudz savrup no pārējiem programmas darbiem gan garuma (ap stundu), gan arī autora pieredzes dēļ. Pārējie no 6 stiķu grupas debitē "pa īstam", un viņu darbi patiešām ir īsfilmas.Piemēram, Una Rozenbauma, kurai, ja nemaldos, nav klasiskas kinoizglītības, toties ir pieredze darbā reklāmas aģentūrā. Viņas filmas Logs kadra izsmalcinātība, pat izknibinātība un estētiskā pašvērtība varētu liecināt par labu "reklāmas skolu" (reklāmās viss ir skaists!), tomēr režisore debitante tiek galā gan ar retro faktūru, kostīmiem, interjeriem (XX gs. sākums), gan arī motivē aktierus - Ģirtu Liuzniku, Maiju Apini, Anitu Cālīti, Gundaru Āboliņu un citus - izteiksmīgiem, nedaudz groteskiem lomu zīmējumiem. Loga poētiskās, izsmalcinātās faktūras tomēr kontrastē ar filmiņas sižetu, kas būtībā tāds pārpratumu pekstiņš vai anekdote par "garlaikotas jaunuves meliem un slīkoņiem, kas izrādījās dzīvi un nobiedēja naivu jaunekli", vien ir. (Filma veidota pēc H. H. Munro stāsta motīviem.) Tomēr kā stilistisks vingrinājums Logs gūtu uzslavas jebkurā kinoskolā, ja Una Rozenbauma šo filmiņu būtu veidojusi kā mācību darbu. Turklāt viņai ir bijis ļoti spēcīgs atbalsts izcila profesionāļa operatora Andreja Rudzāta personā. Bilde ir lieliska!Kā mācību darbs veidota ir Dāvja Kaņepes, kurš plašāk pazīstams kā Kaņepes centra vadītājs, filma Noklausīšanās. Tas tapis Romā, kur Kaņepe studējis režiju. Turklāt šī ir viena no divām 6 stiķu filmām, kurās netiek izmantota latviešu valoda. Atšķirībā no Rozenbaumas Loga filmas stilistika - skarba un askētiska - atbilst īsfilmas sižeta lakonismam un paradoksiem. Filmas sižets stāsta par jauniešiem, mūziķiem, kas gaida savā rindā uz kastingu - talantu atlasi. Gaidu un realitātes neatbilstība ir filmas krasākā dramaturģiskā virāža. Savukārt Kaņepe demonstrē mērķtiecīgu režiju, kad mākslinieciskie paņēmieni atbilst izraudzītajam mērķim.Smagāk ar filmas stila un sižeta "harmonizēšanu" klājas Paulam Ķesterim, kurš veidojis filmiņu Personību skola. Viņš mācījies Baltijas Filmu un mediju skolā Tallinā, kā arī stažējies Eiropā. Filmā izmantotie psiholoģiskās drāmas un fantastikas motīvi stāstā par jauna pāra attiecību krīzi un identitātes maiņām, izmantojot "personību veikala" un identitāšu maiņas pakalpojumus, vēl īsti neelpo brīvi. Stilizētais attēls šķiet pašmērķīgi dekoratīvs, savukārt sižeta attīstība met nevajadzīgus mezglus, ieslīgstot patētiskā melodramatismā. Filmā ir potenciāls, kaut, šķiet, problemātiku - laulības krīze - režisors izmanto kā abstrakciju, nevis emocionāli piepildītu pieredzi.Savukārt Elīnas Eihmanes Gūtenmorgens un trešā acs ir atraktīvs Māra Bērziņa paradoksālā stāstiņu varoņa Gūtenmorgena iedzīvinājums - turklāt jau otrais režisores Elīnas, savulaik Ļihačevas, pieredzē. Kaut filmai var pārmest forsētu teatrālismu, tā apliecina sen piemirstās latviešu kino spējas komēdijas žanrā. Turklāt tā ļauj arī skatīt Jaunā Rīgas teātra aktierus - Kasparu Znotiņu, Ģirtu Krūmiņu, Andi Keišu - neierastās kinolomās. Šis ir tas veiksmīgais gadījums, kad "anekdote"/joks, kas ir iecienīts īsfilmu materiāls, ieguvis paradoksālu šķautni, krāšņu anturāžu (Indijas eksotika ar visām dejotājām!) un ironisku vitalitāti.Tradicionālāka ir Ilzes Kungas Gaismas zīmes - melodramatiska skice par diviem kaimiņiem, iesīkstējušu vientuļnieku mēbeļu pārvadātāju (Egons Dombrovskis) un koķetu dūdiņu (Sandra Zvīgule), kuras mērķis ir piesaistīt vīrieša uzmanību. Ilze Kunga jau pirms kāda laika beigusi kinoaugstskolu Krievijā, un šis darbs pierāda, ka viņa bez problēmām varētu tikt galā ar daudz lielākiem izaicinājumiem - pilnmetrāžas filmu, kādu gaumīgu seriālu.6 stiķus no 11. oktobra rādīs Splendid Palace. Ejiet skatīties! Tomēr jautājums, kādi stiķi ir jāizstrādā, lai 6 stiķu jaunie režisori šajā statusā nenosirmotu, tā arī netiekot pie savas lielās filmas, paliek atklāts.