Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Izrādes Roberto Zuko recenzija. Jā, jā, jā, nē, nē, nē

Režisore Laura Groza-Ķibere Liepājas teātra izrādi Roberto Zuko par sērijveida slepkavu inscenē kā Jozefa Boisa performances

Viss, kas ir noticis, ir noticis sen, pagātnē, atmiņā pamazām izplūstošā telpā, un uz mums attiecas tikai tik, cik mēs spējam koncentrēt visu savu uzmanību, sēžot Liepājas teātra skatītāju zālē. Tāda ir pirmā sajūta pēc izrādes noskatīšanās. Bernāra Marī Koltesa luga par sērijveida slepkavu Roberto Zuko – viens no XX gadsimta beigu dramaturģijas cietajiem riekstiem – ir iedvesmojusi režisori Lauru Grozu-Ķiberi iestudēt izrādi par XX gadsimta avangarda mākslas klasiķi – akciju, performanču, sociālo skulptūru un šamaniskas mākslas kopēju Jozefu Boisu.

 

Kāpēc Boiss?

Režisorei bijis svarīgi, lai Boisa performances izrādē atpazītu arī par laikmetīgo mākslu neieinteresēti skatītāji. Viņa to uzsvērusi savās intervijās, un arī izrādes programmā redzamas iestudējumā izmantotās ragavas un filca uzvalks – viens no slavenākajiem Boisa darbiem, kura audums ir atsauce uz viņa leģendu par to, kā kara laikā pēc lidmašīnas avārijas Krimā viņu izglābuši tatāri, ieziežot ar taukiem un ietinot voilokā (filcā).

Kas pamudināja režisori ķerties pie šī materiāla, slēdzot to šādi? Vai iecere dzima, noklausoties Boisa audioierakstu, kurā viņš gluži vai latviski vairāk nekā stundu atkārto: "Jā, jā, jā, nē, nē, nē" (vairākkārt citēts izrādē)? Kāpēc tieši Boiss, nevis kāds no Koltesa paaudzes māksliniekiem, piemēram, viņa tautiete Orlāna vai Marina Abramoviča?

Koltesam un Boisam ir vairākas līdzības – gan biogrāfiskas, gan mākslinieciskas: postmoderna valoda, personīgu mītu radīšana un šamaniska pieeja mākslai (radniecīga Arto Nežēlīgajam teātrim), kreisi politiskie uzskati, aizraušanās ar anarhismu. Izrādē Boiss citēts gan reālajā norisē, gan Arta Dzērves veidotajos video, kas teatrālā veidā atdarina viņa performances.

Taču Boisa performances nav tik estetizētas, sakārtotas kā Koltesa darbs, gluži otrādi – Boiss vienmēr iestājies pret smuku mākslu un nav vairījies no tiešām atbaidošā, jēlā, pretīgā. Koltesa darbs Roberto Zuko (man) atgādina Georga Bīhnera lugas un viņa epigoņu ekspresionistu drāmas. Postmodernistiem raksturīgajā stilizētajā veidā, nepaskaidrojot personāžu rīcības motīvus, pat nedodot tiem vārdus (ekspresionistu paņēmiens), franču dramaturgs savu biedējošo varoni ved nejaušu cilvēku un tikpat nejaušu upuru noklātā ceļojumā ne vairāk, ne mazāk – pretī saulei.

Daudz auglīgāki tāpēc izrādē man šķiet aizguvumi no ekspresionistu kino un film noir – īpaši Mārtiņa Vilkārša stilizētajā, pelēku, masīvu sienu ieskautajā askētiskajā telpā un Jāņa Sniķera koncentrētās gaismas partitūrā. Tas atgādina, piemēram, Frica Langa filmu M, kurā slepkava tiek izsekots, mainot kameras rakursus un gaismu. Arī Lauras Grozas-Ķiberes izrādē Liepājas teātrī tiek mainīti darbības līmeņi: personāži atrodas uz skatuves, virs tās otrā stāva līmenī, zem galda, ekspresionistu iemīļotā vietā – stūrī, visbeidzot, zem skatuves, skatītāju līmenī – zāles pirmajā rindā.

 

Ļaujiet piekārt birkas

Ļaujiet kritiķim to prieku piekārt birkas. Savām acīm esmu redzējusi Pētera Pētersona Jaunajā Rīgas teātrī iestudēto Roberto Zuko – Māras Ķimeles aktieru kursa diplomdarbu 1993. gadā (kursā studēja Rēzija Kalniņa, Uldis Anže, Daiga Gaismiņa, Agnese Zeltiņa, Ivars Auziņš u. c.; diemžēl iestudējums nepelnīti izkritis cauri teātra vēstures sējumu sietam). Titullomā bija aktieris ar joprojām latviešu teātrī neatkārtotu, dēmonisku harismu – Ivars Stonins.

Koltess savu Zuko lugas finālā (Liepājas teātrī tas principiāli aizstāts ar Boisa performances repliku) ceļ pretī saulei līdzīgi mitoloģiskam saules dēlam, uz kuru neattiecas cilvēku likumi un uzvedības likumsakarības, un to varēja saprast, skatoties uz blondo, skaisto, biedējoši mierīgo un ļoti jauno Stonina Roberto Zuko Džeimsa Dīna ādas jakā. Viņš bija pavisam citāds nekā smīkņājošie cilvēki, kuri Roberto stājās ceļā, tāpēc neticami pievilcīgs. Viņus visus gan vienoja aktieru jaunība. Arī Oskara Koršunova roķīgajā iestudējumā dažus gadus vēlāk Lietuvas Nacionālajā teātrī runa bija par jauniem cilvēkiem, kuri skrituļoja uz slīpās rampas, neviena nemīlēti un sveši saviem vecākiem. Par paaudzi, kura deviņdesmito beigās jau tika pasludināta par zudušu.

Liepājas teātra jauniestudējumā Egons Dombrovskis, pirmkārt, nav nedz pārcilvēks, nedz jaunības maksimālisma pārņemts pūļa elks. Tērpies dižā performatora Boisa mūžīgajā hūtē un vestē (kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute), viņš, daudz piedzīvojis un noguris, klīst pa pelēko telpu un, tā vien šķiet, kļūst aizvien nelaimīgāks. Aktieru dialogi tomēr ir reālpsiholoģiski, tajos mēģināts ieskicēt varoņu savstarpējās attiecības.

Nedz Inesei Kučinskai, nedz Mārtiņam Kalitam un Laurai Jerumai, nedz Karīnai Tatarinovai un Gatim Malikam, nedz Leonam Leščinskim un Signei Dancītei, nedz Kasparam Godam un Kasparam Kārkliņam, un arī vēl studentei Kintijai Stūrei īsti nav ko pārmest. Katram kā tādā jam session izvirpināts solo iznāciens. Par klupšanas akmeni kļūst Koltesa teksts – poētisks, blīvs, tāls no reālisma. Aktieru psiholoģiski apdzīvots, tas pārvēršas monotonā eksaltācijā. Dažās ainās bikli izturēts performatīvais princips (pēc nogalināšanās aktrise pieceļas un, kolēģu aplausiem skanot, pievienojas tiem skatītāju zālē), dažās – ne, tāpēc ir sajūta, ka notiek kaut kas neobligāts.

 

Nav drosmes

Raugoties uz Lauras Grozas-Ķiberes izrādēm kopumā, šķiet, režisorei, kura inscenē stāstus par izaicinošiem robežpārkāpējiem visdažādākajās jomās un arī nozīmēs, trūkst drosmes vai uzdrīkstēšanās pārkāpt konvencionālas mākslas robežas un skatītāju provokācijas robežas. Skaidrībai piebildīšu, ka, lai arī pēdējā laikā aizvien biežāk dzirdu kritizējam politkorektumu, man nešķiet, ka politkorektums kā platforma, no kuras komunicēt ar pasauli, ir kas peļams. Taču māksla ir tā joma, kurā vērtīga ir atļaušanās. Ja izvēlies lugu, kurā glorificēts galvenais varonis nogalina bērnu, kādēļ gan bērnu pārvērst divdesmitgadniekā un slepkavību delikāti pārcelt aizkadrā?

Nē, es neilgojos pēc pusaudžu slepkavošanas izrādēs, taču šoreiz šādām izmaiņām nav cita iemesla kā pieklājība. Kādēļ atveidot performanci, sēdinot skatītāju rindās aktierus, bet pašus skatītājus izliekoties neredzam? Jo smalkjūtīgi tiek respektēta latviešu teātra auditorijas nepatika pret imersīvu, iesaistošu pieredzi? Ja Boiss būtu politkorekts, viņš neatļautos savu Osvencimas performanci, kurā no kausētiem taukiem izviļātu krucifiksu paceļ nacistu sveicienā. Ja Koltess būtu politkorekts, viņš nepiedzejotu saulei dzimumlocekli savas traģiski poētiskās lugas noslēgumā. Droši vien viņš par savas postmodernās traģēdijas protagonistu neizvēlētos reālu sērijslepkavu.

Bet. Kopš Boiss, klāts ar medu un zeltu, izskaidroja beigtam zaķim gleznas savā hrestomātiskajā performancē, pagājis vairāk nekā pusgadsimts. Laiks, kurā jebkura avangarda vai revolucionāra mākslas norise kļūst vispirms par autortiesību un autoratlīdzību, pēc tam – arī par meinstrīma avotu. Vai par to ir īstais izrādes stāsts? Pēdējie vārdi tajā nav vis Koltesa žilbinošajā gaismā iesviestais "viņš krīt", bet gan Boisa "nē, nē".

 

Roberto Zuko

Liepājas teātrī 10., 31.V plkst. 19

Top komentāri

Sinča
S
Kultūras Dienas autoriem kaut kāds uzrāviens. Gan Rozentālam par Hamletu, gan Ulbertes recenzija bauda lasīt. Šī Henrietai ir veiksme - analīze un arī diagnoze. Režisorei ir par ko padomāt.
v
v
Trāpīga recenzija par laikmetīgo un mūžīgo. Ķimeles kursa, P. Pētersona režijā "Zuko", bija ģēnija pieskāriens, minot autora mīklas. Tam grūti tuvināties. Bez tam, ir jābūt kādam augstākam mērķim, lai ķertos pie Koltesa.
Kanādiete
K
Kapēc vispār no reizes uz reizi jāiestudē tik abstraktas izrādes, kuras nav nedz pārsteidzoši mākslas fakti, nedz jebkā saistītas ar skatītājam aktuālo, svarīgo?
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai esi apmierināts ar savu finansiālo situāciju?

Kopā nobalsojuši: 357

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja