Izrādes Zeme un mīlestība recenzija. Tammsāres romāns NT

ceru, ka Juusu godaprats atļauj runāt muļķības un Jūs ESAT REDZĒJUŠI ne tikai ne pārak profesionālo raidījumu ar Arno Jundzi , bet arī profesionālo izrādi Zeme un mīlestība.

"Groteska (Latvijas teātrī to brīvi pārvalda A. Hermanis, labu paraugu piedāvā arī K. Serebreņņikovs Nacionālā teātra Mirušajās dvēselēs un I. Roga Valmieras teātra Zojas dzīvoklī) pretēji karikatūrai ir ļoti dinamisks un enerģētiski iedarbīgs izteiksmes veids, kas savieno dažādu līmeņu pretstatus un manifestējas caur temporitmu, skaņu, gaismu, kustībām." Pats goteskas jēdziens gan aizgūts no senās romiešu mākslas, proti, tas ir DEKORATĪVS ornaments, kurā ar savienotas līnijas palīdzību vienā ainā saplūst cilvēku, augu, dzīvnieku un teiksmainu būtņu pasaules. Mākslinieciskā iedarbība - ar šķietami nesavienojamu lietu savienošanu vienā veselumā pārsteigt skatītāju, sasmīdināt, tomēr arī pie viena pavērt viņa skatam kaut ko tādu, kas ar realitātes atveidošanu vien nav iespējams. Tagad par S. Radzobes piesauktajiem piemēriem par to, kurš Latvijas teātrī pārvalda šo dekoratīvo izteiksmes līdzekli, jo nepiesaukt Alvi Hermani, kurš jelko Latvijas teātrī nepārvaldītu labāk par citiem, protams, vienkārši nav iespējams - citāts no pašas S. Radzobes rakstītā pirms dažiem gadiem: "Saliedētais aktieru ansamblis - Lilita Ozoliņa, Jānis Paukštello, Lauris Dzelzītis, Artūrs Skrastiņš, Juris Bartkevičs, Juris Gornavs - nevainojami pārvalda groteskas tehniku un spēlē ar iedvesmu, bet pret to, ko Ivonnas lomā izdarījusi Rēzija, es jūtu vārdos grūti izsakāmu apbrīnu." (S. Radzobe par DT izrādi "Ivonna, Burgundijas princese" R.Kozaka režijā, Latvijas teātru Ābolu ķocis, Diena, 09.10.2007.) Un patiešām, ja runājam tieši par grotesku, Rēziju Kalniņu šajā izrādē groteskas ziņā diezvai Latvijas teātrī vismaz pēdējos 40 gados kāds ir pārspējis. Arī JRT nē.

Kā Jums šķiet, vai Jūsu grāmatu ir vērts pirkt, ņemot vērā, ka tā ir ļoti bieza?