Nu jau ir iegājies, ka tradicionālajām mākslas jomām atkal un atkal no jauna jādefinē sava identitāte. Piemēram, atliek tikai profesionāļu lokā pieminēt glezniecību, un atradīsies kāds, kas domīgi novilks: "Jā, bet kas gan mūsdienās ir glezniecība?" Tāpat ir ar grafiku: liekas neizbēgami, ka izstādei par grafiku noteikti jāietver jautājums par tās robežām. Lai gan šai diskusijai ir jau apmēram 30 gadu audzēta bārda: latviešu mākslas kustībā 80. gados, kas oficiāli nokristīta par robežpārkāpējiem, viena no sastāvdaļām bija tieši supergrafiku parādīšanās.
No nesenākiem grafikas robežu pētniecības gadījumiem jāmin izstāde Vielmaiņa 2009. gadā Nacionālajā mākslas muzejā, kurā tika izstādītas ne tikai grafikas, bet arī skulptūras, instalācijas un videodarbi, kas kaut kādā veidā saskanēja ar tradicionāli grafikai raksturīgajām īpašībām. Vēl nesen Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja rīkotās izstādes nosaukumā tika lietots jēdziens "grafiskā valoda", kurā, kā izrādījās, bijusi rakstīta arī 60. gadu arhitektūra un dizains.
Dzimuši astoņdesmitajos
Tomēr, ienākot (nokāpjot) Rīgas mākslas telpā ierīkotajā izstādē Grafika-S, nedraud noslīkšana pilnīgā diskursivitātē, kas liktu kā grafiku uzlūkot gluži jebko. Daudz aktuālāks par grafikas robežām liekas acīmredzamais – ka nozarei joprojām ir ne tikai perifērijas, bet arī dzīvs centrs, proti, liels skaits mākslinieku, kas apzināti un no brīvas gribas izvēlas strādāt tradicionālajās grafikas tehnikās. Diez vai viņiem var inkriminēt nekritisku turēšanos pie tradīcijām – liela daļa autoru ir gados jauni, viņu dzimšanas gadi ir tie paši astoņdesmitie.
Formāli izstādē gan ir pārstāvēti darbi no mākslu robežjoslām – taču to "pieskaitāmība" nu jau vairs neizraisa jautājumus. Gan instalācijas (Laura Feldberga, Vilnis Putrāms), gan videoanimācija (Ernests Kļaviņš, Reinis Pētersons, Elīna Spura), gan oriģinālās tehnikās veidotie darbi (Kristaps Ģelzis) un, protams, grafiti (Roberts Rūrāns) nepārprotami lieto "grafisko valodu", ja ar to saprotam līnijas, laukumus un... grafiskus tēlus.
Pēdējie ir visgrūtāk definējamā, taču intriģējošākā grafikas komponente. Tāpēc, ka tā tverama tikai ar aci un acumirklī pazūd, mēģinot izstāstīt. Kāpēc vienā veidā stilizēta figūra liekas gleznieciska, otrā – tēlnieciska, bet trešā – grafiska? Vēl jo vairāk – abstrakts žests, triepiens, švīka... Izklausās pēc matu skaldīšanas, bet tieši tas aizrauj situācijā, kad, kā jau minēts, robežu iezīmēšana vairs neliekas aktuāla kā jautājumi par būtisko, esenciālo noteiktā tradīcijā. Kāpēc adekvātākais izpausmes veids daudziem šķiet zīmējums, dažādas iespiedtehnikas (lai gan sarežģītākās kvantitatīvi ir mazākumā)?
Papīrs, ogle
Viens no suģestējošākajiem izstādes darbiem ir Artūra Virtmaņa zīmējums uz sienas, kas pārvērties instalācijā. Daudzkārt ar ogli vilktais uzraksts kļuvis nesalasāms, bet izveidojis pelnu nobirumu zem sevis. Cits tikpat suģestējošs darbs arī ir tapis vienkāršākajā grafikas tehnikā – ar ogli uz papīra. Tas ir Harija Branta zīmēts portrets, turklāt vēl nelaikmetīgi reālistisks. Tikai mājiens uz steampunk estētikas pusi ļauj nojaust, ka procesā piedalījušās arī modernās tehnoloģijas. Ogle, zīmulis, papīrs vilinājis daudzus izstādes dalībniekus. Piemēram, Reinis Eglītis zīmējumu papildina ar papīra locījumiem. Ingas Ģībietes, Dārtas Hofmanes lietotās tehnikas arī nevarētu nosaukt par sarežģītām.
Jādomā, viena no atbildēm par grafikas aktualitāti mākslinieku vidū ir tās piemērotība nepastarpinātam ideju pierakstam. Interesanti, ka šādas nepastarpinātības ilūzija saglabājas pat tad, ja izmantoti procesi, kas tradicionāli uzskatīti par vēsiem, darbietilpīgiem un mehāniskiem. Otra atbilde ir plaši vērojamā grafisko tēlu cirkulēšana no mākslas ikdienas vidē un atpakaļ. Vieglāk pateikt, nevis kur tēli radušies, bet kur tie apgrozās – reklāmā, animācijā, iespieddarbos. Piemēram, Maijas Kurševas groteskās sietspiedes atgādina par grafikas "ikdienišķajiem" žanriem, kaut gan tās ir visnotaļ oriģinālas. Reiņa Liepas – izstādes godalgotā autora – atsaukšanās uz lietišķās grafikas paraugiem jau ir kļuvusi par izkoptu konceptuālu praksi. Kādā gan galvā radušās dīvainās reklāmas, ko cītīgi ar akvareli vienkārši pārzīmējusi Ieva Saulīte? Tomēr vistālāk triviālās grafikas kritikas virzienā gājusi Veronika Frolova, kuras ironija par "valstiski nozīmīgajiem" grafikas paraugiem dzēlīgi komentē pavisam nesen notikušo nacionālās valūtas fetišizēšanu un bezceremoniālo atteikšanos no tās.
Izstādes iekārtojums gan skatītājam maz palīdz orientēties māksliniecisko pieeju dažādībā. Kuratore Inga Šteimane jau vairākās izstādes turpina telpisko risinājumu meklējumus, kas pagaidām vēl neatklāj to potenciālu. Izbrīna regulārā stendu kā objektu eksponēšana, kas rada daudz lielāku un mazāku spraugu, tomēr nekādi nefokusē skatītāja kustības vai skatienu. Izstāde kopumā izskatās kā māja, kas būvēta, liekot blakus ķieģelīti pie ķieģelīša pēc izjūtas, līdz ar to tai varētu pārmest arhitektonisku nepilnību.