Mākslas stacijā Dubulti aplūkojamā izstāde Lielzemes muzejs ir ceļojošs mākslas projekts, kas kopš 2016. gada viesojas dažādās Latvijas pilsētās, laika gaitā piedzīvojot mākslinieciskas transformācijas un papildinājumus. Lielzemes muzeja idejas centrā ir utopijas jēdziens dažādās variācijās – izstāde aplūko neatkarīgas valsts ideju kā utopiju, muzeja kā institūcijas utopiju, utopisko domāšanu ikdienā utt. Projekta fizisko veidolu radījuši tēlnieka Aigara Bikšes un Andra Vītoliņa darbi, kā arī filozofa Kārļa Vērpes teksti.
Muzejs veidots kā fiktīvs Latvijai līdzīgas valsts arhīvs, kurā tiek apspēlēti dažādi utopiski priekšstati par Latviju – izstādes (jeb muzeja) eksponāti ir fiktīvas šo mītu liecības un ikdienas artefakti, kuru ideoloģisko un socioloģisko nozīmi skaidro Kārļa Vērpes teksts. Vispārzināmi stereotipi par Latviju mijas ar autoru izdomātiem simboliem, kas aptuveni koncentrējas uz valsts dibināšanas laiku un nākamgad paredzētajiem Latvijas simtgades svētkiem, kuru programmas daļa ir arī Lielzemes muzejs.
Sakrālos nolūkos
Pirms izstādes apmeklējuma gūtā informācija radīja iespaidu, ka ekspozīcijā būs jūtama ironija par stereotipiskiem nacionālās identitātes un vēstures simboliem, kas ar infantilu sentimentalitāti tiek ekspluatēti dažādos valstiskas nozīmes, "uz plašu auditoriju" vērstos kultūras pasākumos, ar kuru mērķauditoriju līdz šim nav iznācis identificēties. Lielzemes muzeja rezultāts tomēr ir krietni piezemētāks – mākslinieciskā ironija autoriem padevusies smagnēja (gribētos piebilst – latviska), radīto mākslas darbu kvalitāte ir nevienmērīga. Kārļa Vērpes lasītie un rakstītie teksti ir būtiska izstādes daļa, un tos ir saistoši lasīt, taču mākslas darbi tos atbalso ļoti blāvi, drīzāk vienkāršojot utopijas un vēsturiskuma attiecības, lai gan izstādes pieteikumā aizstāv mākslu kā šo vienkāršojumu pretinieci.
Viens no izstādē dominējošiem simboliem ir koku saknes, kas tiek skaidrots ar Latvijas simtgades utopiskajām saknēm, "kuras ir visam, kas dzīvs", tātad arī ideoloģisko uzsvaru liekot uz vēsturisko nozīmīgumu. Tas izmantots, piemēram, attēlojot baznīcu ar saknēm, un parādās gan Andra Vītoliņa gleznās, gan Aigara Bikšes veidotajā objektā 16. maija notikumi Tolunānas ciematā. Ikonogrāfiski tā tiek skaidrota kā Lielzemei raksturīgā psihotropo un apziņu paplašinošo vielu lietošana sakrālos nolūkos, demonstrējot autoru versiju par utopiskajām garīguma praksēm.
Saknes atkārtojas arī citos darbos, piemēram, Andris Vītoliņš izveidojis un nofilmējis Latvijas siluetu no koku zariem, savukārt Aigars Bikše no zariem izveidojis svečturi, "lielzemiešu dievbijīgās sadzīves liecību, kurā savu svecīti atstājuši tie, kuri zaudējuši ticību kaut ko panākt pasaulīgajā dzīvē". Par saknēm var uzskatīt arī dzīvnieku kaulu atradumus un dažādus izrakteņus, kas izlikti vitrīnās līdz ar to skicēm.
Lielzemes rakstiskajā mitoloģijā būtiska loma atvēlēta Aspazijai: apgalvots, ka viņa bijusi viena no zemes vadītājām, kurai pateicoties tika iedzīvinātas feminisma idejas, kas novedušas līdz dzimuma un seksualitātes binaritāšu atcelšanai šajā valstiskajā veidojumā. Izstādē šo tēmu ieskicē Andra Vītoliņa gleznots Aspazijas portrets, kā arī Aigara Bikšes skices par feminisma tēmu, taču tā netiek līdz galam realizēta un paliek epizodes līmenī iepretim faktam, ka izstādes jeb mitoloģiskās pasaules radītāji atkal ir tikai vīrieši.
Aspazijas kaķkariete
Iespaidīgākais izstādes elements ir Aigara Bikšes veidotā Rituālā ceļojuma kariete "Kaķis" ar šķirstu – lielizmēra instalācija, kurā iespējams iekāpt un klausīties Kārļa Vērpes esejas par utopijas tēmu, kā arī vērot video, kurā Aigars Bikše un Andris Vītoliņš klausās šo eseju lasījumus. No Trojas zirga projekta pirmajā etapā objekts transformēts par Aspazijas šķirstu kaķa veidolā, kurš esot Lielzemes centrālais tēls un zīmols. Pirmajā projekta norises vietā, Kuldīgas Mākslas namā, šī kaķkariete tika eksponēta kā ārtelpas objekts, savukārt Dubultu stacijas telpā tā ir iespiesta līdz ar griestiem, radot vardarbīgas kara mašīnas iespaidu, kas uzspridzina telpu no iekšpuses.
Kaķa tēls tiek skaidrots kā "Latvijas simtgades utopiskais kaķis, kurš staigā, kur pašam tīk", tomēr līdz galam – tāpat kā ar saknēm – netop skaidra šī tēla loģika un funkcija. Tikpat labi kaķa vietā varētu tikt izvēlēts jebkurš cits dzīvnieks, tāpēc simbolu patvaļīgums drīzāk kaitina, nevis kairina iztēli. Griestos (vai pat debesīs) ietiecas arī Aigara Bikšes radītā ķeizara Vilhelma II figūra ar zaru vainagu ap galvu – iespējams, tā ir atsauce uz Jāņu svinēšanas tradīcijām, tomēr rezultātā iznācis ne pārāk veikls joks. Vēl viens projekta sākotnējā varianta papildinājums noticis ar fotogrāfa Reiņa Hofmaņa dalību, kurš steampunk garā radījis visu triju autoru fotoportretus purvainā vidē. Šo portretu nozīme izstādē netiek paskaidrota, taču vizuālo asociāciju līmenī tā sasaucas ar stereotipisko "Latvijas brūnpelēko estētiku".
Lielzemes muzejs ir kolektīva vīzija par modernās latvietības mitoloģiju un dažādiem vēsturiskos notikumus stereotipizējošiem priekšstatiem, kas to konstruē. Izstādes struktūra ir kaleidoskopiska – viena un tā pati «trauslā vīzija» atkārtojas dažādās variācijās, taču nerodas sajūta, ka variācijas cita citu papildinātu vai atklātu no citiem rakursiem, jo motīvu atkārtošanās ir mehāniska, nevis interpretējoša vai citējoša. Tēma ir tekstuālā ziņā saistoši pieteikta, taču abi mākslinieki to izvērš – vai drīzāk neizvērš – pārlieku naivos, virspusējos mākslas tēlos.
Izstāde
Lielzemes muzejs
Mākslas stacijā Dubulti līdz 21. oktobrim