Ja tuvojaties galerijas Daugava jaunajai mājvietai ostas tuvumā, skatienu piesaista Elizabetes ielas galā šķērsām pietauvotais prāmis. Tas gluži labi der izstādes ievadam, jo ne tikai sasaucas ar tās ūdeņaino tēmu, bet arī atgādina par vēstījumu, ko prāmji arvien sūta katram, kas tos ierauga: "Es esmu liels, un, ja jūs domājāt, ka liels ir arī kāds dzīvnieks, auto vai nams, lūdzams, pārskatiet savus priekšstatus!" Prāmis, pat ja tas nav visdižākais, bet vecais labais Tallink, norāda uz to, ka izmērs ir relatīva lieta – kas ir patiešām liels un kas nav.
Līdzīgi kā kuģis starp Rīgas omulīgi graciozajām piecstāvu mājiņām, arī Kaspara Teodora Bramberga jaunākais darbs Plūsma (The Flow) viņa personālizstādē Straumes. Zīmējumi galerijas telpā sākumā liekas par lielu, gandrīz neiederīgu. Lai gan Daugava nudien nav nekāda mazā galerija! Gandrīz sešus metrus garais un trīs metrus augstais gleznojums, kas radīts mākslinieka iecienītajā autortehnikā – uz finiera pamata uzaudzētā reljefā, kurā izmantotas smiltis, saistviela un, iespējams, vēl kādi citi materiāli –, novietots telpā ieslīpi. It kā būtu peldējis pa upi un mazliet novir zījies no kursa, līdz iestrēdzis izstāžu zālē. Smagās plāksnes, kas, sastiprinātas kopā, veido iespaidīgo taisnstūri, nav kārtas pie sienas (gleznām paredzētā iekaru sistēma ir mazliet par zemu un nez vai izturētu tādu svaru), bet novietotas uz atsevišķiem statīviem ar ritenīšiem. Šis eksponēšanas veids skatītājiem jau ir labi pazīstams – Brambergs to izmantojis gan izstādē Dynamis peldošajā galerijā Noass otrpus Daugavai, gan Purvīša balvas finālistu skatē, kas nule kā noslēdzās Arsenālā. Tomēr uzkavēšanās izstādē ātri vien izklīdina bažas, ka tās iekārtojums varētu būt tikai praktisku nosacījumu diktēts – tam, bez šaubām, ir gana māksliniecisks pamats.
Lielais gleznojums, kas, kā vēsta anotācija, ir nākamais mākslinieka veikums pēc Purvīša balvai izvirzītā cikla un sākums jaunam, izstāžu zālē nav viens. Vēl tajā atrodas ogles zīmējumi uz brūna papīra, kas tapuši kā iepriekšējo darbu skices. Tāpēc nav šaubu, ka to būtu varēts arī iecentrēt un, kazi, pat piestiprināt pie sienas. Lai redzams pretskatā, kopumā un pa detaļām no viena gala līdz otram! Laikam tas mākslinieka iecerei tomēr šķitis par vienkāršu. Tā kā darba kompozīciju šoreiz veido horizontālu – nevis pārsvarā vertikālu kā iepriekš – joslu ritms, kreisās malas iebīdīšana burtiski kaktā un labās veidotais platais leņķis pret sienu ir kā telpiska metafora starpstāvoklim starp (mums neredzamu) sākumu un turpinājumu, kas vēl tikai sekos. Tas labi sader ar izstādes tēmu par straumi kā neredzamu šķidras vielas kustību, kurai nav striktu ierobežojumu. Mākslas darbam, protams, tādi ir, bet talkā tiek aicināta skatītāja iztēle. Tai var palīdzēt pastaigāšanās šurpu turpu gar mākslinieka radīto "sienu", pētot smalkās toņu un reljefa gradācijas, ko vietām papildina kāda eleganta līnija vai faktūras niķis.
Kaspara Teodora Bramberga stilistiskā izvēle ir skaidra un konsekventa – protams, šī ir pilnīgi abstrakta, moderna māksla – tīra kompozīcija, kas nav saprotama visiem un ko paskaidrot teju septiņdesmit gadu pēc virziena rašanās kļūst arvien grūtāk. Tāpat kā minēt, kādēļ mākslinieks, kura "tēvu paaudze" bija niknākie modernisma kritiķi un postmodernisma pravieši, tieši šādu izteiksmes formu atradis par tuvāko. Mākslinieks savus uzskatus ir skaidrojis intervijās, taču abstraktajā mākslā, kā zināms, vārdi neskaitās! Tomēr izstādē Straumes. Zīmējumi ir dota vēl kāda šifrēta norāde: straumes, plūduma idejas bija aktuālas grupas Fluxus māksliniekiem ar viņu orākulu Jozefu Boisu priekšgalā. Brambergu ar viņiem vieno arī interese par dabiskiem materiāliem, izteiktu tekstūru. Atšķir tas, ka Fluxus bija tīšuprāt nepastāvīga, īslaicīga māksla, kuras paraugu saglabāšana sagādā mokas muzejiem visā pasaulē. Brambergam itin viss – gluži otrādi – kā betonā atliets. Tomēr saspēle veidojas pārnestā nozīmē – izstādot zīmējumus kā liecību bijušajam un jaundarbu kā apsolījumu turpinājumam, autors prezentē savu mākslu kā projektu dzīves garumā, kur viss nākamais izriet no iepriekšējā, plūst un attīstās pēc iekšējiem noteikumiem; tā fonā jautājumi par "pašreizējo momentu" vai "laikmetīgo elementu" izklausās sekli un mazsvarīgi.
Kaspars Teodors Brambergs
Izstāde Straumes. Zīmējumi
Galerijā Daugava (Ausekļa iela 1) līdz 20. maijam