Pirmās nosaukuma asociācijas, vēl neko nezinot par pasākumu, bija – vai tā tiešām varētu būt portretu izstāde? Rezultāts vēsta – gan jā, gan nē. Portretiskais aspekts ir viena no izstādes šķautnēm; īpaši telpā dominē Monikas Pormales "dokumentālā" scenogrāfija izrādei Šukšina stāsti ar Krievijas provincē noskatītajiem kolorītajiem tipāžiem. Un, protams, par izstādes logo pārvērstā Lienes Mackus, Kristas Dzudzilo un Reiņa Dzudzilo visnotaļ naturālistiskā, viltīgi smīnošā "vecmāmiņas-vilka" skulpturālā ūdensgalva, kas uzstutēta neproporcionāli askētiskam ķermenītim. Tomēr galva izstādē ir arī "domāšanas vieta" un franciskā Tête-à-Tête nosaukuma apspēle saistībā ar Borisa un Ināras Teterevu fonda finansēto mākslas festivālu.
Kamēr Rīga Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā turpina izcelties ar Laikmetīgās mākslas muzeja neesamību, apsveicama ir katra iniciatīva cik necik piemērotu telpu apgūšanā un mākslas piedāvājuma dažādošanā, un Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejs jau ir aprobēts dažādu laikmetīgu projektu apritē – ar vagoniem sadzīvoja, piemēram, starptautiskā izstāde Sociālais ekshibicionisms (2002), Tēlniecības kvadriennāle (2012) un citi notikumi.
Izstādes ievadā kuratore Helēna Demakova uzsver figuratīvās mākslas aktualitāti, taču, runājot konkrēti par cilvēka figūru, precīzāks ir figurālās mākslas apzīmējums. Lai arī termins "figuratīvs" tiek lietots uz nebēdu arī šādā nozīmē gan pie mums, gan citur, tam vienlaikus ir plašāks saturs – kā abstrakcijas pretstats tas iekļauj ne tikai figūras, bet arī objektus, ainavas un jebko citu atpazīstamu. Tādā nozīmē figuratīva māksla, protams, saistās ar bieži apcerēto reālisma (vai realitātes) atgriešanos "jaunās vienkāršības", dokumentālisma u. tml. toņkārtās, variējot no fotogrāfiski mimētiskas pieejas līdz reducēti ekspresīviem žestiem. Taču tajā var arī nebūt figūru dzīvu būtņu nozīmē.
Klātesošo un promesošo saspēle
Izstāde drīzāk ir tiešām figurāla – ķermeņu, galvu un dažādas detalizācijas pakāpes cilvēcisku (arī dzīvniecisku) tēlu tajā netrūkst; figūru klātbūtne vismaz potenciāli paredzēta arī Ojāra Pētersona bāli dzelteno audeklu instalācijā Ieskaties tumsā! (1990), kas ārēji atgādina sērijveida minimālismu. Ieslēdzoties un izslēdzoties gaismai, uz audekliem būtu jāpaliek skatītāja ēnas nospiedumam. Tiesa, reāli to pieredzēt īsti neizdevās, kaut tika mēģināts, un atliek tikai skaidrojošais komentārs. Nedaudz tveramāki, tomēr efemeri tēli – vīzijas –, kuru izpildījuma veids gandrīz atgādina kādu Sv. Veronikas sviedrauta variāciju, apdzīvo Māras Brīveres melnbaltās gleznas, savukārt Kristas Dzudzilo darbos saspēlējas klātesošie ar promesošajiem, par kuriem liecina tikai tukšuma forma.
Evelīnas Deičmanes akvarelētās aplikācijas Tukšuma meistars sasaucās ar pērn Venēcijas biennālē bagātīgi pārstāvēto ezoterisko sfēru, kurā līdzās atzītiem māksliniekiem ar savām citu realitāšu vizualizācijām izpaudās ar dažādi ekscentriski kultu vadoņi. Deičmanes maizes portreti Melnās maizes domas savukārt bija kas zemei tuvāks un dažam varbūt pat nacionāli latvisks, mākslā zinošākos piesaistot ar seju līdzību savulaik kubistus fascinējušajām afrikāņu maskām.
Eksotikas tēma vieno divus citus rotaļīgi vieglus, taču realizācijas ziņā darbietilpīgus eksponātus – Anetes Meleces akvarelisko animācijas filmiņu Kiosks par tuklas pārdevējas sapņa piepildīšanos negaidītā veidā un Lienes Mackus Savos ritmos – plastilīna skulptūriņu kino ar palmu un kamieļa "izgriešanu" no Latvijas floras.
Izstādē ir arī mazāk figurāli darbi, kā autoru kopas Skate veidotie objekti Nogrieznis, kuros trīsdimensiju artefakti mijas ar dažādi manipulētiem telpas segmentiem, gan galvu reibinošiem (atsauce uz izstādes nosaukumu?), gan absolūti sastingušiem (kādas mājas siena ar logu). Tomēr objektu savstarpējā saistviela šķiet pārāk hipotētiska un nenotverama. Bez figūrām iztiek arī Indriķa Ģelža sirreāli divdaļīgais auto Blue-Blue, papildināts ar šauru, vertikālu tālumā aizejoša ceļa segmentu, kas fascinē ar "normāla" ekrāna formāta mutāciju.
Interaktivitātes ziņā nepārspēta ir Līgas Marcinkevičas instalācija Bez pamācības, kas ļauj skatītājam darboties, reizē liekot aizdomāties par iespēju ierobežojumiem – cik tālu katrs varam aizsniegt savas bērnības atmiņas un citus mērķus.
Domu vektori
Kā īsti izstādē kopumā ir ar galvu kā domāšanas vietu? Māksla, kas daudz liek domāt, plašākā publikā ierasti asociējas ar nesaprotamību un gariem komentāriem, kam jāattaisno radošā mazspēja. Citiem vārdiem, nelieciet domāt par daudz. Taču varbūt tā liek domāt par maz? "Izstāde apliecina, ka arī mūsu tā sauktie konceptuālisti ir uzticīgi augstskolas nesatricināmajām tradīcijām, pedantiski rūpējoties par darbu formu un estētiku, bet saturam atstājot sekundāru lomu. (..) Izstāde jūsmo par galvas ārieni, bet maz ļauj saprast, kas notiek iekšienē." (Arnis Balčus, Galvai pietuvinātie, Ir, 20.–26. marts, 34. lpp.) Tas provocē pievērsties grūti atrisināmajam, arhaiskajam strīdam starp pārlaicīgo un aktuālo mākslu, formu un saturu (jaunām abstrakcijas un reālisma inkarnācijām), kurā katrai pusei ir savi neapstrīdami argumenti.
Konkrēta vēstījuma iztrūkumu var tulkot kā "nedomāšanas" pierādījumu, bet no otras puses – kā rosinājumu domāt skatītājam pašam, nesakot priekšā, kas tieši viņam jādomā. Ja skatītājs izvēlas nedomāt (vai nespēj domāt bez precīzām instrukcijām), varbūt tā īsti vairs nav mākslinieka vai izstādes problēma? Sociāli aktīvas, saturiskas mākslas aizstāvība visai loģiski robežojas ar raisīto domu ievirzīšanu kādās zināmās šaurās sliedēs, kuru senāka versija pieredzēta jau padomju laikos. Var piekrist, ka eksponāti tik tiešām nefokusē uzmanību kādā konkrētā virzienā un iespējamie domu vektori (eksotikas vilinājums, eksistences trauslums, bērnības neatgriezeniskā pagājība un citi) var savā starpā nemaz nekrustoties. Taču estētiski piesātināta daudznozīmība kā individuāla piedzīvojuma nepieciešamais priekšnosacījums ir izstādes respektējamākais ieguvums, uzskatot formu (tai skaitā figurālu) par universāli būtisku izziņas un refleksijas pavedienu; tas gan nenozīmē, ka visiem visos darbos to izdosies satvert.
Sveika, galva!
Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā līdz 22. aprīlim