Laikmetīgās dejas izrādes Pietiekami labs recenzija. Pietiekami ērts

laikam bez abu dejotāju pašapliecināšanos etīdēs - 1)'"pašdeklarēšanās skaņu haosā un intereses izraisīšana par sevi ar apģērbu un frizūru", 2) "knipji kā dialoga jeb attiecībus saspēles metaforas", 3)"viedokļa neesamība vai nevēlēšanās sadzird't tā'dēl mm, ee, aaa, varbut šādi", 4)"dance kā aicinājums, simpātiks un profesionās un tik dažāds, bet veltīst pašai sev", 5)"kailums"- laikam jau trafarets izteiksmes veids un šeit maznozīmīgs vai māksliniekma vis i rjāpasaka, sevišķi KV pēc skastules Poļišukas teātrī, kur vēl bija diskrētums kas pievilka , 6)"mākslinieka alkas pēc aplausiem". BET KUR IR PAR MANI, PAR MANIEM DĒMONIEM! Pietiks, Kristīne, pētīt sevi, Tu vari arī sabiedrību ietekmēt ar kustību + valodas+skatien+utt stāstu, 25 gadi = ir jābūt programmai, jo nākošie 10 gadi vēl ir skaistumam, pēc tam varēs filozofēt, a 10 gadi ja atskaites = uhh cik ātri, āāā pēc 2 gadiem jūsu kurss jau vecajie būs (jaunie horeogrāfi jau 3.kursā un gan jau tur ir jaunas Kristīnes un Katrīnas), tā ka - 10.000 stundu darba un būsiet virsotnē!!!

" Tomēr (it īpaši, ja pieteikts jautājums: "ko ES gribu darīt uz skatuves") rezultāts šķiet pārāk bezpersonisks un paredzams " " kas tas vispār tāds bija, un ko man ar to darīt? " Atliek pārliecināties vai ignorēt!

Cik zināms, tad ĢIT ir diezgan pretīmnākošs, un labprāt palīdz noorganizēt sarunu ar režisoru nepiespiestā gaisotnē pēc izrādes. Uz [email protected] var aizrasktīt lūgumu, būs brīnums, ja nesaņemsi atbildi. Vai vēl vienkāršāk - pirms izrādes apvaicāties teātra administrācijai, tur vienmēr kāds ir.

Noskatoties izrādi ir diezgan skaidrs, ko dara abas dejotājas. Bet būtu interesanti papildus uzzināt, kā izrādi veidojis iesaistītais režisors.