Lato Lapsas grāmatas Dzīvības un nāves Disnejlendā recenzija. Mizantropa izglītojošie šausmustāsti

Iepriekš paredzama ir arī Lapsas reakcija uz viņam adresētajiem pārmetumiem: viņš urķēsies pa tēmām, kuras viņam šķiet nozīmīgas, rakstīs par tām tādā formā, kā uzskata par vajadzīgu, un it nemaz nesatrauksies, ka tas kādu pārsteidz, šokē vai sanikno. Ja nepatīk, lai nelasa, vienmēr laipni! Taču lasa gan, uz manu pavisam svaigi iegūto Dzīvības un nāves Disnejlendā sējumu rindā pieteikušies jau četri interesenti.Viena lieta ir tepat ievākt liecības par Latvijas politiskā ķēķa aizkulisēm, bet pavisam cita – doties uz vietām, no kurām daudzas tikai ar grūtībām atrodamas starptautiskajos ceļvežos. To Lapsa dara neatlaidīgi un neatsaka padomu arī citiem – grāmatas beigu daļa atvēlēta dažādiem praktiskiem ieteikumiem. Dažas no šīm vietām vēl nesen atzītas par tūrismam galīgi nepiemērotām un turpina saglabāt sliktu slavu arī pašlaik. Vēl citas šķiet tik tālas, nepieejamas un eksotiskas, ka neviens pat īsti nevar pateikt, kas tur notiek, kā līdz tām nokļūt un ko tas varētu maksāt. Lato Lapsa rada (pēc visa spriežot, mānīgu) iespaidu, ka tās bez pārliekas sirds drebēšanas un piepūles spēj apceļot ikviens pietiekami uzņēmīgs un ziņkārīgs indivīds. Tas attiecas arī uz jaunajā aprakstu krājumā iekļautajām zemēm – Indonēziju, Filipīnām, Laosu un Kambodžu.Turklāt vēl autors pamanās aprādīt, ka pat latvietis, kas regulāri seko pasaules ziņām, par šīm zemēm vai vismaz plašām to teritorijām un tajās dzīvojošām tautām gandrīz neko nenojauš. Tas nekas, ka mazpazīstamā etnosa pārstāvju skaits vairākas reizes pārsniedz visā pasaulē dzīvojošo latviešu kopumu. Lapsas grāmatās tiek krietni vien papluinīti arī mūsu priekšstati par vides aizsardzību un "zaļu" dzīvošanu. Piemēram, dabas draugu aizliegums vietējiem iedzīvotājiem piebarot milzīgos Komodo varānus galu galā dzen postā gan cilvēkus, gan lielos rāpuļus. Savukārt mūsu izpratnē barbariskās vaļu medības Indonēzijas salā Lembatā tās iedzīvotājiem ir vienīgā iespēja saglabāt tradicionālo dzīvesveidu un neizšķīst civilizācijas okeānā.Kā jau atzīmējis ne viens vien vērtētājs, Lapsa ir teicams stāstnieks. Neatkarīgi no tā, vai viņš detalizēti apraksta savām acīm redzēto toradžiešu (Sulavesi, Indonēzija) mājokli ar mēnešiem ilgi istabā uzglabātu opīša līķi vai pārstāsta no dažādiem avotiem sasmeltu informāciju par Krakatau vulkāna eksploziju, lasītājs tiek ieintriģēts un visnotaļ straujā tempā rauts līdzi pa grāmatas lappusēm, kamēr kārtējais piedzīvojums ir galā. Diez cik svarīga nav arī nodaļu secība – katra no tām veidota kā atsevišķs stāsts, tāpēc lasīšanu droši var sākt arī no vidus. Tiem, kuriem patīk lēni izgaršot autora iespaidus svešās zemēs un meklēt tajos augstākas patiesības, šie stāsti varētu nebūt piemērota lasāmviela. Savukārt ātru, spēcīgu iespaidu kārotājiem dažu vakaru gaitā grāmata būs pašā laikā.Pēc tam gan var rasties iebildes par stilu, kurā vārda "ļoti" biežie trīskāršojumi autora ironiskās attieksmes uzsvēršanai šķiet pārspīlēti, un vēlmi pakairināt lasītāja psihi ar kādu šaušalu stāstu arī tad, kad pēc tā šķietami nav īpašas vajadzības. Tāpat arī kāds laiks var paiet, lasītājam domās strīdoties ar Lapsu vai mēģinot rast attaisnojumu viņa sarkasmam, kas brīžiem balansē uz mizantropijas robežas. Uz to gan sagatavo jau viens no grāmatas epigrāfiem – citāts no kinofilmas Matrix antivaroņa aģenta Smita pārdomām par cilvēku kā pārējai pasaulei bīstamu vīrusu.Tomēr tieši šo Lapsas aprakstiem raksturīgo iezīmi saprast ir visvieglāk. Par tādām baisām pagājušā gadsimta vēstures lappusēm kā Indoķīnas kari vai sarkano khmeru īstenotais Kambodžas genocīds var rakstīt no sausa vēsturnieka pozīcijām, radot iespaidu, ka tos no mums šķir neaptverami tāla pagātne. Var runāt žēli līdzjūtīgā tonī, saraudinot dažu lasītāju un vienlaikus radot aizdomas par autora liekulību. Galu galā var klusēt, bet tad neviens tā arī neko neuzzinās.Lato Lapsa izvēlas par to stāstīt, briesmudarbu aprakstu un paša pieredzēto cenšoties padarīt lasāmāku ar krietnu ironijas devu. Vai tas vienmēr ir attaisnojams, grūti teikt, tomēr šī ir jau otrā viņa grāmata (iepriekšējā bija par Ziemeļkoreju un Turkmenistānu), pēc kuras aizvēršanas gribas sev svēti nosolīties: "Es nekad un nevienam nesūkstīšos, ka Latvijā dzīvot ir slikti, un ieteikšu to nedarīt arī citiem."