Maigās egoistu jūtas: filmas Maigās jūtas recenzija

Var jau likties, ka režisors Dāvids Foenkino, kurš kopīgi ar brāli Stefanu ķeras pie pašsacerēta romāna La délicatesse (franču valodā vārds «delikatese» nozīmē ne tikai gardumu, bet arīdzan maigumu, nu, kaut ko delikātu vismaz) ekranizēšanas, nāk no egocentriskās sērijas «dubults neplīst». Taču šī grāmata, kas pirms trim gadiem franciski runājošajās zemēs kļuva par fenomenālu dižpārdokli t. s. dāmu lasāmvielas lauciņā, patiešām ir dubulta, ja ne trīskārša doza cukura pēc mīlestības jūtām izsalkušajiem, kur literārā sentimenta apoteozes ekrāna versijā skatītāju jutekļus kairina ne tikai sirdi plosošās Parīzes ainas kā no vissmukākajām atklātnēm tūristiem (ak, Parīze!…) un salda sniegpārsliņu deja kā mūžīgā atmiņa no bērnībā piedzīvotā baleta Gulbju ezers, bet arī tēlotāju izvēle filmai.

Galvenā kārdinātāja ir mūžīgā meitene sapņotāja un staigājošais franču labsirdīguma iemiesojums Amēlija – Odrija Totū –, kuru šoreiz sauc Natalī. Šoreiz viņa ir sieviete, kura no teātra programmiņu pārdevējas ar nez kur dvēseles kaktos snaudošas biznesa madame ožu sajūt jaunus darba izaicinājumus un dodas strādāt uz plaukstošu zviedru un franču firmu. Biznesa ķēriens viņai, kā izrādās, piemīt ne tikai attiecībā uz darbu!

Itin labi ir visi Odrijas Totū filmas partneri – gan vīrs, kurš iet bojā nejaušā sadursmē ar auto vienā no šādām romantiskajām pastaigām pa Parīzi (viņu tēlo skaistulis Pijo Marmajs), gan viņas jaunais kolēģis – rudbārdainais murmulis zviedrs, kuru ar elegantām groteskas notīm tēlo franču aktieris Fransuā Damjēnss, un pat Natalī seksuāli uzmācīgais priekšnieks – lieliskais šveiciešu aktieris Bruno Todeskīni. Viņi ir, kā saka, īstie vāciņi uz īstajiem podiņiem – katrs atsevišķi un visi kopā veido to vidējstatistiskā mūsdienu vīrieša ideāla tipāžu, kurš – ja vien tāds «trīs vienā» eksistētu dabā – spētu atbilst jebkuras romantiskas mūsdienu sievietes vēlmēm. Lūk, te laikam arī esam trāpījuši šīs filmas magnētiskās pievilcības serdē!

Ja vien realitātē būtu iespējams trīs vīriešus ielikt kārbiņā un pamatīgi sakratīt, tad tas, kas šādas organiskās sintēzes rezultātā izveltos no kārbas, būtu sapņu princis mūslaiku Amēlijām. Būtībā Dāvida Foenkino filma ir viltīga komēdijmelodrāma, kurā aprādīti šķietami jaukas, sapņainas egoistes priekšstati, kas būtu, ja viņa, gluži kā Radītājs, varētu no savas ribas salipināt savu vēlmju objektu – ideālo vīrieti. Jo esošie katrs tomēr ir ar kaut kādām nepilnībām – viens, par nelaimi, jau ir līķis (mīļotais laulātais Fransuā), viens – labsirdīgs, tak lamzaks, par kuru tā kā drusku kauns (zviedrs Markuss), vēl viens – pārāk pragmatiski lietišķs (šefs Šarls). Un tad «paceļas» nepatīkamais jautājums – vai tā mūslaiku Amēlija – Natalī – nav pārāk iecentrējusies uz savām egoistiskajām prasībām pret potenciālajiem partneriem? Kas galu galā viņa pati ir par «fifočku», kas var kāri izvēlēties – šis būtu labs diezgan, ja ne… (kaitinošo īpašību kopumu katrs varat sastādīt pats).

Filma, kas savā žanrā un stilā ir cukuraina melodrāma, patiesībā liek skatītājam godīgi sirds dziļumos atbildēt sev pašam uz tik elementāru, bet grūtu jautājumu – vai mēs paši atbilstam tām prasībām, kuras izvirzām citiem? Te arī ir skaidrojami filmas un romāna lielie panākumi dzimtenē – gan finansiālie, gan katra skatītāja un lasītāja īstās dzīves sajūtai būtiskie.

Un sniegpārsliņas Eifeļa torņa fonā – tas tā, acu aizmālēšanai. Lai ir smuki.

Kam domāta? Cilvēkiem, kuri no pūdercukurotām melodrāmām gaida pārsteigumu. Sagaidīs ar.

Maigās jūtas/ La délicatesse
Romantiska komēdija. Francija. 2011.
Režisors Dāvids Foenkino
Lomās Odrija Totū, Bruno Todeskīni, Fransuā Damjēnss u. c.