Par saprašanos. Grāmatas Vēstulnieks recenzija

1961. gadā dzimis Maskavā un 1995. gadā pārcēlies uz dzīvi Šveicē, viņš pēc 2010. gadā iznākušā Vēstulnieka intervijā Annai Gribojedovai Krievijas fonda Russkiy mir portālā (fragmentus Mairas Asares tulkojumā sk. arī www.jumava.lv) spītīgi atkārto visu, kas daļu no mūsu kultūras ziņu komentētājiem pašreiz dara vai trakus: ka viņu neinteresē rakstniecība kā pakalpojums, kas tiek sniegts par maksu un ir iztapšana pieprasījumam un lasītāju vairākumam. Ka nedrīksti domāt, vai tas, ko raksti, lasītājam patiks, jo tā tu pārvērties par iztapoņu. Ka cilvēks nevar izvēlēties būt rakstnieks - dziņa rakstīt ir bērnišķs, instinktīvs impulss. Ka rakstniecība ir un paliek slimība, lai gan tāda kā «veselīga». Ka ar šo sērgu apkritis slimnieks, savu kaiti apzinādamies, turpina rakstīt tikai tāpēc, ka meklē atbildes uz jautājumiem, ko uzdod pats sev. Vēl ļaunāk: Šiškina darbi tiek raksturoti kā dziļi un komplicēti, un viņš pats - kā «krievu literatūras dzīvais klasiķis» ar smalki izvirpotu stilu un valodu (sk. arī Ulda Tīrona interviju un Šiškina esejas Izglābtā valoda latviskojumu Rīgas Laika 2009. gada marta numurā).Acīmredzot - atkal kaut kas samudžināts un nebaudāms. Droši vien neko nenozīmē arī fakts, ka Vēstulnieks, kas rakstīts, Šiškinam saņemot radošo stipendiju, dāsni godalgots un viņš tiek minēts kā drošticams Nobela prēmijas kandidāts. Un ziņa, ka viņa darbi līdz šim tulkoti vairāk nekā 15 valodās, arī diez vai būs kāds kvalitātes garants, jo, piemēram, Vēstulnieka latviskojums dienasgaismu ieraudzījis ar Mihaila Prohorova fonda Transcript programmas atbalstu - krievi (un ne tikai krievi) cītīgi gādā par savas literatūras izdošanu citās mēlēs. Vispār skaidrs, ka «augstvērtīga» (lasi - lai kādos ceļos finansiāli atbalstīta un kūrēta) oriģinālliteratūra un tādas latviskojumi ir safabricējums, kas izriet no rakstniecības pasaules zemiskas sazvērestības pret Latvijas godīgo nelasītāju, kurš pats vairāk vai mazāk spoži raksta tikai komentārus internetā.Iesākumā - vārdsTikmēr Vēstulnieks ir zīmīgs un vērtīgs tai ziņā, ka uztur un baro pārliecību - iesākumā ir vārds. Proti, stāstam, kas būvēts kā divu mīlnieku sarakste, ir vertikāle - tā pati, par ko esejā Izglābtā valoda Šiškins saka: «.. valoda pārstāv vienlaikus radību un Radītāju.» Otrkārt, stāsts ir «par visu» tai nozīmē, ka ir «par mums» un pašas valodas iedabas dēļ tik ļoti ierobežoto iespēju caur sarunāšanos saprasties. Šiškins prot nepateikt par daudz - abus galvenos varoņus viņš neļauj saredzēt, taču tieši tāpēc lasītāju piespiež iekāpt tēla ādā kā pašam savējā un atcerēties nu jau diemžēl par daudz apzelēto Sent-Ekziperī norādi, ka būtiskais nav acīm saredzams. Nujā, arī tik būtisko sevi pašu nekad, pat ne fotogrāfijās vai videoierakstos, neieraudzīsi tādu, kāds esi, un saredzamības tukšību grāmatā skaisti, trāpīgi atklāj neredzīgs cilvēks: «Gaisma sekundes laikā noskrien simtiem tūkstošus jūdžu - un tikai tamdēļ, lai kāds varētu pie spoguļa sakārtot cepuri.» (172.)Vēl: par spīti tam, ka vēsturiskais fons ir 1900. gads un Bokseru dumpis Ķīnā, gan valodas, gan cilvēciskā vertikāle stāstījumam piešķir dzīvo «šeit un tagad» garšu, kas ir pat intensīvāka par to, kādu spēj sniegt dokumentālisms. Visbeidzot: par mazākais «labu» Vēstulnieku ļauj nodēvēt fakts, ka to nav iespējams pārstāstīt: jebkura, lai cik izvērsta atbilde uz jautājumu: «Par ko tad tur ir?» pašam tekstam paliks iepakaļ tikpat bezcerīgi kā izlasīta delikateses recepte delikatesei, kas izgaršota.Īstais tulkojumsNez kāpēc šķiet, ka Vēstulnieks pie mums atradis īsto tulkotāju. Šiškina izsvērtā, dzejiskā, nereti ritmiskā, melodiskā balss ar pašas Mairas Asares spēcīgākajiem «ievelkošajiem» tekstiem sadziedas labāk nekā, piemēram, viņas tulkotā Sašas Sokolova Muļķu skola. Joprojām turos pie pārliecības, ka tulkojuma autors ir tulkotājs - tie ir Mairas vārdi un vēsts, ko lasām un saklausām gluži kā reizēs, kad mums kāds atstāsta, ko teicis vēl cits, kura acumirklī nav klāt. Šajā ziņā tulkotājs ar valodu un tās iespējām ir tikpat tuvās, sāpīgās un skaistās attiecībās kā kurš katrs rakstnieks.Varu jau arī lieki nepūlēties - nezinu, ko teiktu Maira, bet Mihails Šiškins nav diez cik augstās domās par recenziju rakstītājiem: jau citētajā intervijā viņš bilst, ka «kritiķi jau neraksta par tevi, bet izmanto rakstniekus kādu savu ideju pierādīšanai cīņā ar pretiniekiem. Ar to, ko esi uzrakstījis, tam nav pilnīgi nekāda sakara». Priecīgā ziņa ir tāda, ka tam es visnotaļ piekrītu. Tieši tāpat kā tam, ka «lai ko arī tu rakstītu, vienmēr būs desmit cilvēki, kuri teiks, ka tu esi izglābis pasaules literatūru, simt cilvēki, kuri teiks, ka esi uzrakstījis pēdīgās blēņas, bet pārējā cilvēce par tavu grāmatu vienkārši nekad neuzzinās. Ar šo izpratni arī jādzīvo tālāk».