Soļu skaitīšana ir drīzāk garstāsts, kas ietērpts glītos cietos vāciņos un "mikroromāna" nosaukumā – lai cilvēki nesabītos ne no garuma, ne īsuma. Teksts patiešām ir īss, bet ietilpīgs, un Kristīnes Ilziņas lielā pieredze un valodas izjūta ļauj bez ilgām pārdomām ielikt to labas prozas plauktiņā. Arī otrs plauktiņš kļūst skaidrs gandrīz uzreiz: šis ir reālistisks, sociālpsiholoģisks stāsts par smagas bērnības traumas guvušu, no bērnunama adoptētu puisi Gvido. Tātad – latviešu literatūrā jau labi zināms, autoru un lasītāju iecienīts plauktiņš, kurā var sastapt gan poētiskākus, gan skarbi reālistiskākus autorus vai, precīzāk, galvenokārt autores – Janu Egli, Ramonu Indriksoni, Dženu Andersoni (protams, tikai daļa šo autoru darbu iekļaujas šajā kategorijā), Ilgu Raščevsku ar romānu Norakstītie.
Paplašināt empātiju
Poētiskuma spektrā Ilziņas darbu var ielikt starp lakoniskākajiem un lietišķākajiem, bet skarbā reālisma ziņā – starp mierīgākajiem (tas gan vairāk liecina par citu autoru vēlmi un spēju atrast ekstrēmus un bezcerīgus stāstus, nevis Soļu skaitīšanas optimismu). Skaudrais un baisais Gvido skatpunkts liek domāt arī par Gunta Bereļa Vārdiem nebija vietas vai Andra Zeibota psiholoģiskajiem šausmu stāstiem, lai gan Kristīnes Ilziņas gadījumā stāstīšanas mērķis pilnīgi noteikti ir nevis likt lasītājam šausmināties un izjust riebumu, bet gan pamazām paplašināt empātijas robežas.
Galvenais iemesls, kāpēc Soļu skaitīšana būtu jāsauc par garstāstu, nevis mikroromānu, ir arī darbā stingri ievērotā divu stāstītāju – Gvido un viņa (audžu) mammas Īrisas – skatpunktu mija, kas savukārt gandrīz pilnībā fokusējas uz Gvido attīstību, galvenokārt laikā, kamēr Īrisa var viņa attīstībai izsekot. Romāns, pat maziņš, prasītu plašāku skatījumu uz notiekošo, iezīmējot gan citu cilvēku skatījumu, kas šeit ir redzams tikai garāmejot, gan plašāku sociālo kontekstu. Tomēr Soļu skaitīšanā tas būtu lieki. Stāstam ir viens uzdevums – izsekot Gvido attīstībai bērnībā un pusaudža gados un mēģināt saprast, vai varētu būt iespējams no maksimāli salauzta bērna ar mīlestību un pacietību izaudzināt jaunu cilvēku, kurš spēj iekļauties sabiedrībā un būt kaut cik laimīgs. Šis šaurais stāstījuma fokuss, ko var lasīt gandrīz vai kā slimības vēsturi, reizēm rada klaustrofobisku iespaidu – it kā ne Gvido, ne Īrisas dzīvē nebūtu nekā cita kā vien viņu abu attiecības. Bet tieši šī klaustrofobiskā fokusa sajūta arī palīdz lasītājam koncentrēties tikai uz būtisko, un precīzā, nepoetizētā notikumu un emociju fiksēšana neļauj aizslīdēt pārmērīgā jūtelīgumā – kopā ar autori lasītājs gandrīz kā detektīvā šķetina jaunā cilvēka un viņa mātes attiecības, atrod viņu nesaprašanās cēloņus un aizturētu elpu seko līdzi sarežģītajam bērna un pusaudža pieaugšanas ceļam, kurā pat niecīgākā aplamā reakcija var novest pie katastrofālām sekām.
Vai tikai sapnis
Ļoti vienkāršoti runājot, Soļu skaitīšanas galvenā ass ir jautājums par dabu un audzināšanu kā faktoriem, kas nosaka cilvēka attīstību un vietu sabiedrībā. Precīzāk, ne tikai iedzimtību, bet arī izšķirošajiem zīdaiņa un mazuļa vecumposmiem, kas kontrastēti ar iejūtīgu un rūpīgu audzināšanu. Šis jautājums ir pašā pamatā "sistēmas bērnu" problēmai – vai mēs kā sabiedrība vispār varam cerēt, ka no šiem mazuļiem kādreiz izaugs pilnvērtīgi sabiedrības locekļi, vai varbūt tas ir tikai sapnis un realitātē no salauztiem bērniem izaug salauzti pieaugušie. Soļu skaitīšana ir šādas "daži soļi uz priekšu, daži atpakaļ" attīstības apraksts. Tajā ir cerību pilni mirkļi, kad šķiet – pietiek tikai ar mīlestību un pacietību, lai visu atrisinātu, – un ir arī klusas, bezcerīgas šausmas, saskatot, ka dažas brūces, iespējams, tā īsti nesadzīs nekad. Vai arī, ja sadzīs, tad atstās tik cietas rētas, ka mīlošu pieskārienu vairs nebūs iespējams ne sniegt, ne saņemt. Grāmata pati skaidru un pārliecinošu atbildi nesniedz – tas, protams, ir labi, jo skaidru un pārliecinošu atbildi nesniedz pat realitāte. Stāstā ir iezīmēti arī tēli, kuri nav piedzīvojuši tādas bērnības traumas kā Gvido, bet kuru vēsums, nežēlība vai ļaunprātība stipri pārsniedz Gvido nodarījumus. Taču no Gvido tiek sagaidīta atbildība, toties "normālo" cilvēku nežēlība paliek aiz stāsta robežām. Tas ir, koncentrējoties uz jautājumu, vai cilvēks, kas piedzīvojis daudz ļauna, pats spēj pārvarēt ļaunuma iedīgļus sevī, netiek uzdots jautājums par cilvēkiem, kuriem tīri formāli varbūt dzīvē viss ir bijis kārtībā, bet kuri tik un tā rīkojas destruktīvi – varbūt vienīgi sociāli akceptējamākos veidos.
Iespējams – un šī nav atbilde, kas būtu lasāma stāstā, tikai mans lasītājas solis tālāk –, pats jautājums jau saknē ir greizs. Jo jautājumam nebūtu jābūt par to, vai kāda marginalizēta grupa (šajā gadījumā – bērnunama bērni ar neiedomājami sāpīgiem pirmajiem dzīves gadiem) spēj būt "labi un normāli sabiedrības locekļi", jo īpaši sabiedrībā, kas viņus izstumj. Paradoksālā kārtā izstumj tāpēc, ka jau iepriekš pieņem, ka šie tik ļoti atšķirīgie cilvēki nekad nevarēs atbilst sabiedrības normai un morālei, tādā veidā radot apburto loku, no kura ir iespējams izkļūt, tikai slēpjot savu identitāti. Turklāt šīs identitātes slēpšana, tātad sabiedrības pievilšana, jau pati par sevi ir ārpus sabiedrības normām un morāles. Varbūt īstais jautājums ir, vai cilvēks vispār var atbilst sabiedrības normām un morālei gan iekšēji, gan ārēji. Un varbūt lielākā daļa no mums tādi nav un nevar būt, un galvenā atšķirība starp mums un "tiem citiem" ir sabiedrības iepriekš dotais uzticības kredīts, kuru "normālie" neizsmeļ tik ātri.
Nesaprašanās punkti
Šis tiešais lasījums gan ir tikai stāsta virsslānis. Patiesībā liela daļa problēmu, ko piedzīvo Gvido un Īrisa, ir sastopamas teju vai ikvienā ģimenē – vai būtu sastopamas, ja cilvēki pievērstu uzmanību mātes un dēla attiecībām tik nopietni, kā ir jādara problēmgadījumos. Ciešā saikne starp māti un bērnu un neizbēgamā izaugšana par dažādiem cilvēkiem, nepieciešamā atšķirtība starp māti un bērnu kā divām dažādām personām ir traumatiska pati par sevi. Ja mēs varētu šādā veidā salikt kopā gandrīz jebkura bērna un vecāka iekšējos monologus, kontrastējot viņu nesaprašanās punktus, iespējams, veidotos gauži līdzīgs stāsts ar pilnu prieka un izmisuma spektru. Vienīgā atšķirība ir tikai lasītāja gaidās – vai mēs paļaujamies uz to, ka beigās viss būs labi, vai arī skatāmies uz stāstu (vai cilvēku) kā jau sākotnēji nolemtu postam. Bet arī šajos stāstos un šajās realitātēs nav viennozīmīgu atbilžu. Tāpēc, šķiet, tieši šo grāmatu varētu būt vērts prātā rakstīt līdz ar autori, paverot arī citus blakusstāstus, ieskatoties citos likteņos, gluži kā skolas uzdevumā prātā uzrakstot tam turpinājumu: jo stāsts beidzas tikai tad, kad mēs vēlamies, lai tas beidzas. Un Kristīne Ilziņa jūtami nevēlas, lai viņas stāsta soļi apstājas.