Kāds bioloģijas skolotājs pamazām apjauš sevī vēlmi kalpot Visaugstākajam un dodas studēt teoloģiju, atstājot laukos sievu un abas meitas. Gads pa gadam, solis pa solim, teoloģijas jautājumus pētot un šaubas sevī nīdējot, – un viņš jau ir palīgmācītājs, tad mācītājs, tad jau arhibīskaps, un beigās mums ir cēlā ticībā starojošs, valsts līmeņa politikā atbalstīts kristietis, kura sieva jau gadiem atsalusi un kuru abas meitas pilnībā noliegušas. Grāmatas autore Ilze Jansone ir ne tikai lieliska rakstniece, bet arī teoloģijas zinātņu doktore, un Pasaules troksnis ir pirmām kārtām stāsts par kristiešiem vai varbūt drīzāk vēstule kristiešiem – kā teiktu Selindžers, "ar mīlestību un derdzību".
Ievij zināšanas un diskusiju
Man kā absurdi pārliecinātam agnostiķim pirms grāmatas lasīšanas šķita, ka būs grūti "ielasīties" – kristietība mani kopš pusaudža gadiem nav pārmēru interesējusi, un es lielākoties esmu bijusi pieklājīgi neitrāla un nezinoša. Mani pārsteidza, cik viegli un saprotami autore ievij sižetā visdažādākos teoloģijas aspektus – gan studiju vidi, gan padziļinātās un niansētās zināšanas un diskusijas, kas šajā vidē notiek, gan baznīcas iekšējo politiku ar bieži vien visai nekristietiskām mahinācijām. Paralēli vijas arī citi stāsti – par cilvēkiem, kuri studijas pamet vai pat aiziet no baznīcas vispār, par mūķenēm un ticīgajām, par neticīgajiem un agnostiķiem, par baznīcēniem ar viņu problēmām. Baznīcas pārlaicīgie aspekti – jautājumi par ticību un šaubām, par Dieva izvēlēto likteni, tā atrašanu un piepildīšanu (vai arī – pašapmānu, kas nodēvēts par Dieva gribu?) – arvien saasinās, saskaroties ar mūsdienu realitāti, kurā baznīca ir spiesta ieņemt savu pozīciju gan attiecībā uz viendzimuma attiecībām, gan abortiem un mātes pienākumiem, gan arī dzimumu līdztiesību ģimenē un draudzē, gan arī tik sāpīgā jautājumā kā sieviešu ordinācija.
Sieviešu ordinācija un sievietes loma baznīcā ir viena no galvenajām asīm, ap kuru vijas romāns. Precīzāk, sievietes vieta baznīcā ir kā baznīcas iekšējā klimata termometrs. Tā arī liek saprast, ka Pasaules troksnis, lai arī lokalizēts Latvijā, notiek alternatīvā laika līnijā: tā sākums ir kāda pozitīvāka pasaule, kurā teoloģe Rute ir ne vien ordinēta mācītāja, bet arī nozīmīga spēlētāja baznīcas iekšējā politikā. Pietiekami nozīmīga, lai varētu atļauties jau sākotnēji diezgan stīvo un dogmatisko Tomu uztvert kā aizrautīgu, bet nekaitīgu kristieti. Šāda atvērtāka baznīca, protams, būtu atvērta ne vien šaubām, bet arī izrietošām iekšējām domstarpībām un spraigai diskusijai par vēlamajiem attīstības ceļiem. Grāmatas pirmajā daļā ir optimistiski iezīmēta liberālāka baznīca, bet otrajā daļā ir sabiezinātas krāsas, rādot iespējamo baznīcas nākotni, ja tā virzītos uz sacietējušu, stereotipiski tradicionālu dogmu pusi. Tomēr, saglabājot šaubām atvērtas kristietības ideālu, autore ar lielu cieņu vēro dažādos kristiešu raksturus, iejūtīgi saskatot to, ka dažādām personībām un dzīvesgājumiem der dažādas vietas baznīcas struktūrā.
Uzvaras, kas atstāj postažu
Sarunās par šo grāmatu bieži centrā tiek izgaismota sieviešu loma baznīcā, gandrīz vai kā kompensējot viņu marginalizāciju pašā romānā: daudzas no viņām mēs iepazīstam tikai viegliem triepieniem zīmētās ainās, kurās iepriekš gandrīz nezināmā varone pēkšņi tiek attēlota pilnasinīgā, daudzslāņainā portretā, kas lasāms gandrīz kā sevī noslēgts īsstāsts. Tomēr man nešķiet, ka lasīt šo grāmatu sievietes/vīrieša binaritātes kodā ir produktīvi – tas tikai novestu pie tiem pašiem stereotipiem par sievietēm kā "dabiski maigākām, iejūtīgākām un pieņemošākām" nekā vīrieši. Drīzāk grāmatas pamatkonflikts ir klasiskais "cilvēks (vīrietis) pret pasauli" – tas ir, "Toms pret visiem, kas neseko Visaugstākajam tā, kā viņam šķiet pareizi". Tikai šajā gadījumā stāsta varonis ir antivaronis, un viņa uzvaras atstāj aiz sevis postažu.
Pasaules troksni lasot, nākas domāt par vīrieša lomu mūsdienu pasaulē vispār. Sievietes, kuras allaž ir bijušas marginalizētas, prot atrast un pielāgot sev dažādas sociālās lomas – autoritatīvas, gādīgas, noslēgtas vai protestējošas – un spēj tās apvienot. Vīriešiem ir grūtāk; reizēm šķiet, ka viņiem ir pieejamas divas lomas: uzvarētājs vai zaudētājs. Un varbūt vēl "dīvainītis". Vīrietis – vismaz šajā romānā, bet, iespējams, arī realitātē – gandrīz nekad nevar būt patiešām laimīgs un savā vietā, viņam vienmēr ir jālauž, jāapspiež un jākontrolē pasaule vai jāmokās pašpārmetumos par to, ka nav "īsts vīrietis". Kristīgās baznīcas gadījumā, protams, šis lomu dalījums ir īpaši izteikts, jo tajā dzimumu nevienlīdzība arī mūsdienās šķiet teju pašsaprotama un normalizēta. Tāpēc caur baznīcas prizmu ir iespējams reljefāk skatīties uz problēmām, kuras risina mūsdienīgs feminisms vai, precīzāk, dzimtes studijas, kur uzmanība tiek pievērsta ne vien sieviešu apspiešanai, bet arī ideālās "vīrišķības" neiespējamībai.
Vēdeklis paliek atvērts
Šīs problēmas ir smagas un sarežģītas, un autore ne kripatiņas necenšas tās padarīt "vieglākas" ar spraigiem notikumiem vai jociņiem nevietā – šajā grāmatā ir nojaušams viegls, rezignēts smaids, bet ne izdabāšana vēlmei pēc izklaides. Tā vietā Ilze Jansone pabaro un iepriecina lasītāju ar patiešām gaumīgu un smalku prozu, kurā jūtama mīlestība pret latviešu valodas izteiksmes potenciālu un vērība pret visu aprakstāmo. Rūpīgais rakstības veids, kurā katrai detaļai ir nozīme, pieradina lasītāju lasīt zemstrāvās un patstāvīgi interpretēt arī šķietami otrā vai pat trešā plāna varoņu attieksmes. Uzticēšanās autorei atmaksājas – sākotnēji viegli iezīmētās problēmas patiešām manifestējas otrreiz, turklāt brīdī, kad jau ir tā samilzušas, ka nekas vairs īsti nav labojams. Ar šādi uztrenētu lasītāju pat attaisnojas romāna neparastā sižetiskā struktūra: sākotnēji skaidrā un viengabalainā līnija izvēršas kā vēdeklis, sāpīgos mezglu punktus vairs ne nosaucot vārdā, bet tikai iezīmējot. Vēdeklis tā arī paliek atvērts: romāns beidzas nevis ar skaidru un noteiktu finālu, bet gan ar slavas dziesmu šaubām kā ticības pamatam.
Pasaules troksnis ir drosmīgs romāns daudzējādā ziņā: tas runā par šauri specifisku tēmu (lai gan daudzi no mums skaitās kristieši, reti kurais ir iedziļinājies teoloģijā) un šajā specifiskajā tēmā pieskaras gan asi sasāpējušām, gan retāk pamanītām problēmām; tas ir sociāli un politiski drosmīgs un godīgs; tas neslēpjas aiz vienkāršiem saukļiem, bet nevairās izteikt sarežģītas patiesības; tas lauž lasītāja priekšstatus gan par šķietami "reālistiska" darba fikcionālo iedabu, gan arī par sižeta uzbūves principiem. Salīdzinoši īsā grāmatiņa kļūst divreiz garāka, jo lasītājam daudz kas ir jāuzmin un jāizsecina pašam. Tādēļ Pasaules troksnis ir ierindojams starp gada aizraujošākajiem lasīšanas un līdzradīšanas piedzīvojumiem.