Anna Auziņa mani apbūra jau 1995. gadā ar krājumu Atšķirtie dārzi – tā romantisko maigumu, silto, ievainojamo un poētisko intonāciju un prasmīgi veidotajām kultūras atsaucēm. Tagad, trīsdesmit gadus vēlāk, dzejoļu krājums Kāpostu zupa ievilina ar to pašu siltumu un ievainojamību – bet ar citām kvalitātēm un literārajām ietekmēm, starp kurām pirmkārt minams jaunais sirsnīgums un konceptuālisms.
Brīvības bīstamība
Literatūras virziens, ko sauc par 'jauno sirsnīgumu" (new sincerity), šķiet kā radīts Annas Auziņas poētikai. To raksturo uzmanības pievēršana subjektīvām un autobiogrāfiskām norisēm, dzejoļi reizēm ir tik tieši, ka tos var būt pat neērti lasīt. Šī nākšana pie lasītāja ar atvērtu sirdi un atklātām kārtīm – neslēpjot savu ievainojamību un kļūmes – ir ārkārtīgi valdzinoša. Dažkārt (jo īpaši dzejnieku vīriešu izpildījumā) šis jaunais sirsnīgums šķiet kā "saņemšanās", lai pārkāptu pāri savām pašaizsardzības barjerām un pateiktu visu, kā ir, bet Annas Auziņas gadījumā ir tieši otrādi: šķiet, viņas dzeja lielā mērā atveras un uzplaukst tieši tāpēc, ka beidzot var nemocīties ar pašpārmetumiem un šaubām par to, vai tas būs pieņemami un vai tā būs "īsta dzeja". Šis vieglums, sajūta, ka beidzot ir modē tas, ko esi vienmēr vēlējies darīt, ir atbrīvojoša – bet atbrīvošanās ne vienmēr ir dzejai labākie apstākļi (ne velti lielāko daļu dzejas attīstības tā ir bijusi pakļauta dažādām stingrām formām).
Par laimi, Anna Auziņa labi apzinās brīvības bīstamību – par to viņa runā arī intervijā ar Lindu Menci (Es nolēmu nemelot, žurnāls Punctum, 07.07.2025.). Viņas gadījumā ierobežojošais un strukturējošais dzejas princips ir konceptuālisms – dzejas virziens, kas šķiet diametrāli pretējs jaunajam sirsnīgumam. Konceptuālismā autori tiecas strādāt ar tekstu, ko tiem sniedz apkārtne, samazinot savu subjektīvo iesaisti tā tapšanā; konceptuālisti labprāt izmanto pierakstus, dienasgrāmatas, interneta resursus, pat laika ziņas un citus tekstus, kuri sākotnēji nekādā veidā nav domāti "dzejiski", bet kurus iespējams pārvērst dzejā – gan ar autora (tekstu atlasītāja un sakārtotāja), gan lasītāja intelektuālo iesaisti. Konceptuālisms ir kā svaiga gaisa malks visiem tiem, kuriem sava subjektivitāte dzejā šķiet banāla vai apšaubāma un kuri vislabprātāk parunātu ar lasītāju nevis par sevi, bet gan par aizraujošo vārdu pasauli, kurā dzīvojam mēs visi.
Psihes kartēšana
Var rasties iespaids, ka jaunais sirsnīgums un konceptuālisms ir diametrāli pretēji dzejas strāvojumi – viens acīmredzami nāk "no sirds", bet otrs – "no prāta". Par laimi, mūsdienās vairs nav aktuāla prasība pēc stingra sirds un prāta nošķīruma vai pat nepieciešamības atrast vidusceļu starp abiem. Arvien vairāk mēs izprotam, ka "sirds" un "prāts" ne vien sarunājas, bet arī runā viens caur otru. Tā notiek arī krājumā Kāpostu zupa. Šeit paši konceptuālākie dzejoļi, piemēram, dažādu gultu modeļu nosaukumu uzskaitījums dzejolī Koka gultas (30. lpp.) vai veikalu, kafejnīcu un bāru uzskaitījums dzejolī Ceļojums, kļūst par personiskiem, biogrāfiskiem un pat intīmiem stāstiem (Kāpēc gandrīz visām gultām ir sieviešu vārdi? Ko starp viņām dara nez kā iemaldījies Donāts?). No otras puses, pat atkailinātākā, ievainojamākā un nožēlojami sadzīviska pieredze, piemēram, kultūras darbinieku akūtais naudas trūkums, aizņemoties konceptuālisma žestus – tas ir, pārveidojot to katoļu litānijas formā (Litānija naudai, 19. lpp.) –, iegūst sociāli un pat politiski asākas aprises.
Tomēr nav godīgi runāt par Kāpostu zupu kā par krājumu, kas tikai atbalso divas aktuālas rakstības tendences. Nē – to drīzāk var lasīt kā ļoti īpašas subjektivitātes pierakstu, savas psihes kartēšanas mēģinājumu, labi apzinoties, ka šī psihe ir tik neordināra, ka tai neder parasto struktūru rāmji. Turklāt īpaša ir arī subjektivitāte, kas tiek kartēta. Tā nav jauna sieviete, kura mēģina atrast savu vietu pasaulē, paļaujas uz sabiedrības stereotipiem, seko romantiskām gaidām un kļūmēm un par visām varītēm cenšas citiem (vai kādam) iepatikties. Tā ir nobriedusi sieviete, kura jau gana labi zina, kāda viņa ir un kuras rakstura un uzvedības iezīmes, visticamāk, nekad nemainīsies. Sieviete, kurai vairs nav par sevi jāatskaitās ne vecākiem, ne vīram, ne draugiem vai nelabvēļiem. Absurdā kārtā šis vecums – pusmūžs, kurā jau pienāktos sākt raizēties par cieņpilnu novecošanu, – ir arī viens no sociāli trauslākajiem posmiem, kurā sieviete un viņas problēmas pamazām kļūst sabiedrībai neredzamas un neinteresantas. Tomēr lielā mērā šis ir viens no sarežģītākajiem un svarīgākajiem mūža posmiem, kad jāīsteno daudzas grūtas lomas – sieva, māte, novecojošo un mirstošo vecāku bērns –, vienlaikus pastāvot par sevi, reizēm pat cīnoties par tiesībām būt sev, nevis atbilst sabiedrības gaidām un prasībām.
Fenomens
Tikpat svarīgs jautājums, kas tiek risināts krājumā, ir neiroatšķirība – proti, smadzeņu uzbūve, kas no sākta gala ir radikāli atšķirīga no "normālas" uztveres. Šajā gadījumā Anna Auziņa pievēršas personības traucējumiem un UDHS – prāta un personības atšķirībām, kuras Latvijā sāka diagnosticēt tikai salīdzinoši nesen, un lielākajā tiesā gadījumu pieaugušam cilvēkam, kas jau ir iemācījies adaptēties "normālo" sabiedrībai, nākas nodarboties ar savas domāšanas atmežģīšanu pašam. Šim jautājumam lielā mērā pievēršas pielikums Poēma par personības traucējumiem, kurā līdztekus nostatīti atrasti teksti (Vikipēdijas ieraksti un mašīntulkota informācija no interneta) ar personiskām dienasgrāmatām, kopā ar lasītāju izsekojot paralēlēm, kas ir novērojamas un vienlaikus apšaubāmas. Pielikumā nav izdarīti nekādi secinājumi, kur nu vēl sniegtas atbildes – bet tās ir jaušamas pašā dzejoļu krājumā, kurā ieguldīts daudz pašizziņas darba, mēģinot gan samierināties ar to, kas nav maināms, gan atrast ceļus, kā sadzīvot ar savu iepriekšdoto patību, vienlaikus paužot mīlestību, empātiju un rūpes par citiem.
Anna Auziņa, saplūdinot dzejoļu krājumā gan sirsnīgumu un atklātību, gan konceptuālisma intelektuālās spēles, ir spējusi radīt pārsteidzoši ietilpīgu darbu. Protams, par to var un vajag runāt kā par fenomenu latviešu literatūrā, salīdzinot to gan ar pārliecinošiem debijas krājumiem, kas veic līdzīgu pašanalīzes un pasaules izpratnes darbu (šeit jāmin Līvas Martas Rozes Struktūra un Ievas Vieses laikam), gan ar tādu spilgtu, sabiedriski un politiski aktīvu krājumu kā Katrīnas Rudzītes Dažas piezīmes par ķermeni. Tomēr manā lasījumā šis krājums ir pirmām kārtām neparasta, empātiska un atklāta saruna par to, ko nozīmē būt "pusmūža sievietei", kuras prāts un sirds darbojas atšķirīgi – un vienlaikus ir savā vienīgajā, īstajā vietā. Citam lasītājam tas būs vērtīgs ieskats citādībā. Bet man – un, iespējams, daudzām citām sievietēm – tas ir arī krājums, kuru lasot es pati jūtos saredzēta.