Taču – no kurienes nāk šī pārliecība? Vai tā balstīta pieredzē, zināšanās vai intuīcijā? Šādas atbildes derētu, kad tev, piemēram, ir jau nopirkta lidmašīnas biļete vai gaidāma izlaiduma balle. Taču Kristaps Kalns un Sarmīte Māliņa šoreiz pavērš to citā gaismā – viņi runā par ticību pašai pieredzei, zināšanām un intuīcijai. Izstādes atklāšanā Kristaps Kalns apstiprina, ka „zinātniska” interese par ticību esot bijis izstādes vadmotīvs. „Mums visiem ir vajadzība pēc ēdiena, tikai katrs to apmierinām savā veidā. Tāpat ir ar ticību – ja tu netici Dievam, tad tu varbūt tici ibumetīnam,” mākslinieks stāsta.
Tomēr izstādes idejiskais fons šķiet diezgan mīklains. Arī īsais apraksts, ko mākslinieki ir uzrakstījuši, neko daudz nepaskaidro, – tā drīzāk ir dzejiska skice, kas fiksē sajūtas, iespaidus un domu fragmentus. Kad to izlasīju pirmo reizi, saņemot ielūgumu uz izstādes atklāšanu, un prātoju par iespējamo izstādes saturu, tad mazāk par visu es gaidīju tur satikt Jēzu, kurš sveicina katru izstādes apmeklētāju, turklāt izskatīdamies diezgan laimīgs. Arī tagad, kad aicinājumu paciesties saistu ar „ticību”, neviļus pirmais, kas ienāk prātā, ir labākas pēcnāves dzīves apsolījums. Otrais, likumsakarīgi, – „opijs tautai”, arī savdabīgs „pretsāpju līdzeklis”. Trešais – izlasu Imanta Ziedoņa epifāniju, par kuru izstādes tapšanas sakarā mākslinieki runā kādā intervijā, taču arī te nerodu gandarījumu, jo gaidīšanu Ziedonis drīzāk apraksta kā bezdarbību un rītdienas atlikšanu un mudina uz pretēju – aktīvu rīcību.
Bet var jau būt, ka tas viss nav tik svarīgi – lai vienas izvērstas idejas vietā labāk ir domu fragmenti un iespaidi, tādi kā „jasmīna krūma smarža”. Vizuāli izstāde atstāj skaidrības un vienotības iespaidu, lielā mērā pateicoties arī dāsnumam, ar kādu katram izstādītajam eksponātam piešķirta sava brīva telpa visapkārt (pretēji vairākām pēdējā laikā skatītām pārblīvētajām izstādēm, kuru skaitliski kuplais piedāvājums radīja saspiestības un raibuma sajūtu). Turklāt Sarmītes Maliņas un Kristapa Kalna darbi izdara kaut ko neiespējamu – tik tuvu bīstamajai ironijas robežai, tie saglabā nopietnu labvēlību, lai stāstītu par „pārlaicīgo un ikdienišķo”, kā to formulē paši mākslinieki.
Stāsta stāstīšanai formāli tiek izmantoti tādi tradicionāli reliģijas atribūti (vismaz kristietības izpratnē) kā upuris, altāris, ikona, baznīca un vientulīga iedziļināšanās Svētajos Rakstos. Tiesa, „altāra” vietā ir tumšs aplis, aiz kura atrodas gaismas avots, un „ikona” sastāv no svaigiem ziediem – rozēm un lizantēm – kas aizliktas aiz stikla. Taču stāsta otro pusi veido „bērnības svētbildes”– koka zirdziņš, rotaļu lāpstiņa, puķīte. To var saprast gan kā mājienu, ka ticība – vienalga, kam – nepieciešami ir naiva un bērnišķīga, gan kā atsauci uz Mateja evaņģēlijā pausto domu, ka tapšana par bērnu ir nosacījums, lai nokļūtu Debesīs. Man pašai labāk patīk pirmā versija.
Iedomājos, cik viegli visu varētu salaist dēlī un sākt aizrauties ar patērēšanas kulta kritiku, radot darbus „pacieties, iepērcies un mirsti” stilā, kur svētbildēs būtu hamburgeri. Esmu patiesi priecīga, ka man tas ticis aiztaupīts un tā vietā dota iespēja sajust, kā tas ir – skatīt vaigā nezināmo, kad esi pilnīgi bezpalīdzīgs, bet ceri, ka gaisma, kas lēnām izplatās ap melno apli, reiz savā starojumā ieskaus arī tevi. Turklāt pamanīju, ka daudzi izstādes apmeklētāji, sēžot baznīcas solu rindās, nemaz neapjauš, ka dēlis, ko viņi izmanto kāju balstīšanai, ir paredzēts brīžiem, kad jānometas ceļos. Un, atzīšos, arī es tā darīju...
Noslēgumā neliels fragments no sarunas ar mākslinieku.
- Vai ziediem ir pievienotas konservējošas vielas?
- Nē.
- Tātad tie pakāpeniski novītīs?
- Ja tas nenotiks, tad tas būtu brīnums.
Bet ticēt brīnumam ir tāpat kā iedzert ibumetīnu – pēc tam jau ir par vēlu domāt par tā ietekmi uz aknām un citām iespējamām blaknēm.