Tēlnieks Aigars Bikše veikli kombinē klasiskās tēlniecības paņēmienus un materiālus ar XX gadsimta instalāciju, redīmeidu un interaktīvas mākslas tradīcijām – viņa izstādes un objekti laiku pa laikam ielauzušies publiskajā telpā un raisījuši lielāku vai mazāku rezonansi. Tiesa, ne vienmēr īpaši pozitīvu, taču arī tas pieder pie lietas – likt aizdomāties, pat ja rezultāts nešķiet izcils. Savulaik tie bija piepūšami objekti, kas cēlās un saplaka, savukārt festivālā Survival Kit 2 (2010) Aigars Bikše iesaistīja pat dzīvas aitas realitātes šovus parodējošā performancē.
Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aigars Bikše kopā ar tēlnieku Kristapu Gulbi arī organizējis Rīgas tēlniecības kvadriennāli (2004, 2008, 2012), tā revitalizējot padomju laika tradīciju laikmetīgi multidisciplināra un starptautiska pasākuma virzienā. Intriģējošas saspēles ar rakstnieka Māra Bērziņa tekstiem raisījušas mākslinieka skulptūras ciklā Laika pavēlnieki (2006–2010) ar savdabīgiem vēstures stopkadriem no senlatviešu cīņām, boļševiku apvērsuma un citiem izšķirošiem notikumiem. Šogad diskusijas radīja uz balkona Elizabetes ielā 10b parādījusies pulēta tērauda kailfigūra, kas raisīja arī aizdomas par nevēlamu ietekmi uz jūgendstila mantojuma uztveri. Lai arī arhitektūras un skulptūras materiāli krasi kontrastē, nevar nepamanīt līdzības starp figūras atvērto muti un plīvojošajiem matiem un itin radniecīgiem jūgendstila fasāžu dekora motīviem.
Izpratnes pamati
Dzīvnieku tēlu sakarā Aigara Bikšes jaunā izstāde Vēsturiskas atmiņas par tagadni galerijā Daugava daļēji turpina un attīsta tēmas, kas parādījās citā šī gada notikumā – Aigara Bikšes personālizstādē Neizrunājamās lietas Babītes Sv. Annas baznīcā, kas varbūt palika mazliet ēnā atrašanās vietas dēļ. Galerija Daugava ir tuvāk, tāpēc var cerēt uz lielāku publikas atsaucību. Dzīvniekus mākslinieki ir attēlojuši kopš paleolīta laikiem, un to netrūkst ne latviešu tēlniecībā (atcerēsimies Teodora Zaļkalna 1937. gadā veidoto granīta cūciņu!), ne arī laikmetīgajā mākslā – no Benksija žurkām un šimpanzēm līdz Demjena Hērsta haizivij un tauriņiem un Džefa Kūnsa balonsuņiem.
Plašāks skaidrojums par izstādes jēgu ir visnotaļ lakonisks: "Dzīvnieka tēls kā struktūra un totēms. Šajā izstādē es pētu tēlus, kuri ir ļoti seni un nosaka cilvēka izpratnes pamatus. Vienlaikus es vēlos konfrontēt šos totēmiskos arhetipus ar mūsdienu cilvēka izpratni par sabiedrības pieredzi un mūsdienu cilvēka apjukumu un šaubām par nākotni. Izstāde ir mēģinājums skatīties uz cilvēku gan kā uz senu programmētu mašīnu, gan vienlaikus atklājot to bezgalīgo iekšējo garīgo telpu, kas pieejama cilvēkam" (no izstādes anotācijas). Totēms, kā zināms, ir dzimtu simbolizējošs un tās senci iemiesojošs tēls, kas pazīstams dažādās pirmsmodernās pasaules kultūrās lielākoties kā pielūgsmes objekts dzīvnieku izskatā.
Lācis varens!
Kā izsaucās arī atklāšanas viesi, par izstādes centrālo darbu noteikti var uzskatīt visai naturālistisku, monumentālu lāča kokskulptūru. Rēcošais dzīvnieks ar detalizēti izstrādātiem zobiem un nagiem ir pacēlies pakaļkājās, bet savažots ar zelta ķēdi un sirdsveida bumbu tās galā (Zvēra savaldīšana ar sirdi, 2021–2025). Lai arī pirmās asociācijas šobrīd neizbēgami saistīsies ar "krievu lāci" kā starptautiskas agresijas simbolu, autors YouTube skatāmajā reportāžā no izstādes atklāšanas stāsta par lāča plašāko asociāciju resursu un turpat vairākkārt min arī katra tiesības saskatīt kaut ko savu. "Krievu lāci" tiešām laikam nevarēs savaldīt tikai ar sirdi, kā to aprobežotības vai naivuma iespaidā kāds Rietumos mēģina darīt, bet, ja sirdij klāt ir pamatīga tonnāža (lasi – spēks), varbūt arī var. Taču taisnība, ka lāča simboliskās konotācijas aptver gan spēku un drosmi, gan rūpes un mātes instinktu (kurš nav dzirdējis, ka cilvēkiem bīstamākā ir lācēnus sargājoša lācene!), gan introspekciju un tuvību dabai (ziemas miegs), gan saistību ar dzīves, nāves un atdzimšanas cikliem pagāniskajos rituālos. Nevar nepārsteigt amatnieciskā rūpība zvēra apdarē – laikmetā, kad iluzorus efektus iespējams iegūt arī ar mazāk darbietilpīgiem līdzekļiem.
Vāveres un čūskas
Vāveres dažādu tautu mitoloģijā tiek saistītas, piemēram, ar uzticīgumu, taupīgumu, rotaļīgumu un atjautību. Kaut ko no tā var mēģināt saskatīt divās bronzas vāverēs, kas danco uz galvaskausa – nīcības simbola. Tas savukārt novietots uz klasiska kolonai līdzīga balsta (Vāveres ar rudens zīli, 2023–2024). Toties uz dabīga koka bluķa dinamiskā murskulī savijušās trīs čūskas, kas, šķiet, mēģina iekosties levitējošā tērauda ugunsbumbā (Čūskas aplūko mūžīgo liesmu, 2023–2025). Kā viens no senākajiem mitoloģiskajiem simboliem čūskas iemieso duālismu un transformāciju, kā arī zemapziņu, izaugsmi, auglību un dzīvības spēku, tās ir arī svētvietu sargi, bet čūska, kas rij savu asti, demonstrē Visuma ciklisko dabu. Asociāciju spektrs teju neierobežots.
Aigars Bikše. Vāveres ar rudens zīli. Bronza, koks. 2023–2024. Publicitātes foto
Taču izstādē ir arī ar dzīvniecisko nesaistīts koka objekts, kas savukārt pretendē pāriet robežu starp redzamo un neredzamo (Obelisks sarkanajām daļiņām un tā sadursme ar nezināmo, 2025). Tas atgādina, no vienas puses, tādu kā skursteni, no kura izplūst sarkanu kubiciņu "dūmi", no otras – līdzinās kolonnai, kuras augšgalu vainago kubiciņu "kapitelis". Kubiciņi kā daļiņas, no kā sastāv viss redzamais, iemājojuši arī lāča vēderā (Mazo sarkano daļiņu pirmsākumi zvērā), acīmredzot modelējot šo saikni starp vizuāli tveramo pasauli un tikai teorētiski zināmām tās sastāvdaļām. Naturālistiskas formas mijas ar abstrahētām, apstrādātas – ar dabīgi atrastām, koks – ar bronzu un tēraudu, bet klusināti dabas toņi kontrastē ar spilgti mākslīgu sarkano.
Kā to visu galu galā saprast? Pats autors, kā jau minēts, neuzspiež vienu interpretāciju, atklāšanas gaitā vairākkārt apcerot arī tīri intuitīvus atklājumus darba procesā un mijiedarbē ar materiāliem, kas daudz ko paši esot pateikuši priekšā. Tas it kā diezgan labi sasaucas ar populārajām jaunā materiālisma un antropocentrisma kritikas teorijām. Tomēr īso anotāciju Aigars Bikše noslēdz ar domu, ka cilvēkus, par spīti viedokļu dažādībai, vieno (un līdz ar to arī no dzīvnieku pasaules atšķir) "cilvēciskums, humānisms, kas galvenokārt nosaka mūsu rīcību, – tā tam jābūt". Tādējādi spekulācijas par dzīvnieku un cilvēku pilnīgas vienlīdzības vai visu hierarhiju likvidēšanas vēsti izskatās pārsteidzīgas. Vai to saprast kā nepietiekamu konsekvenci vai saprātīgu mērenību, jau ir atkarīgs no skatītāja.
Aigars Bikše
Izstāde Vēsturiskas atmiņas par tagadni
Galerijā Daugava līdz 22.XI