Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +22 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 20. jūlijs
Ramona, Ritma

Ziloņi atceras. Liepājas teātra izrādes Ziloņa dziesma recenzija

Psihiatriskā slimnīca, kurā risinās Nikolā Bijona lugas Ziloņa dziesma darbība, ir pateicīga vieta nepatīkamas patiesības meklējumiem, ko nepiesedz frāžainība un izlikšanās

Režisors Dmitrijs Petrenko, turpinot izzināt jaunu cilvēku pieaugšanas stāstus, kas nenorit par normu atzīstamos apstākļos, Liepājas teātra apdzīvotajā koncertzāles Lielais dzintars eksperimentālajā skatuvē nupat iestudējis kanādiešu dramaturga un scenārista Nikolā Bijona pirmo lugu Ziloņa dziesma (2002).

Puse dzīves slimnīcā 

Tas ir psiholoģisks, pat psihoanalītisks detektīvs ar kriminālintrigu. Tiem, kuri nav redzējuši kanādiešu režisora Šarla Binamē filmu Ziloņa dziesma (2014) ar Ksavjē Dolanu galvenajā lomā vai Andreja Žagara iestudējumu Dailes teātrī 2015./2016.  gada sezonā, pagaidām var atklāt vienīgi to, ka uzmanības centrā ir divdesmitgadnieks Maikls, kurš jau desmito gadu pavada psihiatriskajā slimnīcā. Viņš ir uzaudzis internātskolā, jo māte līdz pēdējam elpas vilcienam sevi veltījusi karjerai, bet tēvu saticis tikai vienreiz kādā dzimšanas dienā.

Ar vecākiem Maiklu saista neizdzēšamas atmiņas, bet tās vienlaikus ir atstājušas traumatiskas pēdas viņa bērnībā. Turklāt atlabšanu, visticamāk, nav veicinājis neveselīgi tuvais kontakts ar medicīnisko personālu. Nu viņš ir izdomājis veidu, kā uz visiem laikiem tikt vaļā no savas pagātnes, un pusotras stundas laikā to arī cenšas realizēt.

Spriedze kāpinās, pacientam atkāpjoties arvien tālākos biogrāfiskos notikumos un konfrontējoties ar slimnīcas direktoru dakteri Grīnbergu un galveno māsu mis Pētersoni. Izgaismojas arī viņu pašu privātās dzīves ievainojamība. Kaut arī dakteris Grīnbergs sarunu ar Maiklu sāk vienīgi tādēļ, lai noskaidrotu, kur pēc seansa kā bez pēdām ir pazudis viņa ārstējošais ārsts Lorenss, notikumu attīstība izsauks neparedzētas un atkarībā no atklātā fināla interpretācijas, iespējams, arī neatgriezeniskas sekas visu trīs varoņu turpmākajā dzīvē.

Psihiatriskā slimnīca ir pateicīga vieta nepatīkamas patiesības meklējumiem, ko nepiesedz frāžainība un izlikšanās. Šajā sakarā var vilkt paralēles ar vienu no šīs sezonas pārsteidzošākajiem iestudējumiem – drudžaini enerģisko un vizuāli nevainojami nostrādāto Latvijas Nacionālā teātra izrādi Marats/Sads. Režisoru Klāva Meļļa un Rūdolfa Gediņa versijā vājprātīgie, lasi – revolucionāri, šķietami neapdomīgiem bērniem paredzētā spēļu istabā bez vilcināšanās izrēķinās paši ar savu versmaino ideologu. Vienlaikus Ināras Sluckas fascinējošais Sads, kura fiziski aizlauztajā ķermenī mīt neapdziestoša gara liesma, šīs dzīres mēra laikā novēro ar stoicisku distanci, bez žēlastības liekot noprast, ka dabas mūžīgajam ritumam ir visnotaļ vienalga, ko sīkais cilvēks tās pakājē sastrādā.

Izrāde Marats/Sads ir postdramatiskais teātris tīrā veidā, kurā notikumu hronoloģija kļūst mazsvarīga un muzikāli un teatrāli aizraujošajā piedzīvojumā saliktās pieturzīmes skatītājam ļauj aizkavēties visai brīvi attīstāmās asociācijās. Savukārt Liepājas teātra izrādē Ziloņa dziesma vairākkārt izmantotie spēles elementi ir mehāniskāki, un tā vairāk uzmanības liek pievērt savītajam sižetam un varoņu personībām.

Atšķirīgā stilā

Maikla tēls aktierim piedāvā rosinošu iespēju slīdēt starp apziņu un iztēli, pārslēgties no līdzjūtību raisoša, vecāku rūpes un uzmanību nebaudījuša jauna cilvēka, kam liegtas jebkādas nākotnes perspektīvas, uz bīstamu manipulatoru, kurš noved izmisumā, atmasko, pazemo un sāpina apkārtējos. Izpildītājam ir visi priekšnoteikumi, lai izrēķinātos arī ar skatītāju, ļaujot tam minēt, kad varoņa rīcību nosaka psihiska slimība un kad – ledains aprēķins, kura mērķis ir panākt savu, lai vai kas tas būtu.

Jaunā aktiera Kārļa Ērgļa tēliem allaž piemīt tikko apvaldīta impulsivitāte, neprognozējamība, caur pieri raidītā skatienā nozibinot baisas uguns atblāzmas. Bez šādām īpašībām nav iedomājams arī Maikls. Izrādē aktierim izdodas savu izteiksmes līdzekļu kvalitāti izmantot mērķtiecīgi, lielākoties veiksmīgi izvairoties no kārdinājuma forsēt varoņa nestabilo psihoemocionālo stāvokli, un tas šo lomu ļauj uzskatīt par aktiera līdz šim lielāko sasniegumu.

Edgara Ozoliņa dakteris Grīnbergs šo cīņu ar pacientu, kurš spēlē tikai pēc saviem noteikumiem, šķiet, ir zaudējis jau ierašanās brīdī. Aktiera varonis ir mazliet karikatūrisks – sasprindzis un administratīvās slodzes dēļ zaudējis pārliecību par savām profesionālajām spējām, viņš atgādina par ikdienas nebūšanām noraizējušos mietpilsoni, kuram grūti pārdzīvot izmaiņas savos ikdienas rituālos, vai tā būtu strikti organizēta darba kārtība vai kafijas malks no iemīļotās porcelāna tasītes. Arī šāds var būt lomas traktējums, apzināti diskreditējot subordināciju, bez kuras darbs šāda tipa medicīnas iestādē nebūtu iespējams.

Vēl atšķirīgā stilā medicīnas māsu spēlē Karīna Tatarinova. Viņas lēnprātīgajai, nosvērtajai varonei baisu noslēpumainību piešķir bāli grimētā seja un sterili baltais uzsvārcis, kas komiski kuplina slaido aktrisi. Taču kopējā izrādes estētikā, kurā mākslinieks -8 kopā ar asistenti Kristinu Rezvihu naturālistiskā tiešumā un filmā izmantotajai līdzīgā toņkārtā mēģina iedzīvināt ne to jaunāko laiku ārstniecības vidi, varone paliek grūti atminama groteska zīme. Uz viņu ir interesanti skatīties ārpus izrādes konteksta, taču šādā izpildījumā tiek izslēgta iespēja domāt par viņas patiesajām jūtām pret Maiklu – kā pret slepenu mīļāko vai dēlu.

Neizmantotais potenciāls

Iespējams, aktieru atšķirīgā pieeja saviem varoņiem neļauj izveidoties īstai spriedzei uz skatuves. Tomēr radošā komanda ir darījusi visu, lai atmosfēra nospriegotos. Spēles laukums sākas līdz ar pirmās skatītāju rindas sēdvietām, tas ļauj aktierus gandrīz vai ar roku aizskart, skatuviskā darbība nereti notiek visā zāles platumā, lai publikai nāktos mainīt skatpunktu, mēģinot izsekot personāžu reakcijai vienam uz otra repliku, turklāt redzamību brīžam aizsedz aizslietņi, kas apzināti fokusē uzmanību uz kādu noteiktu punktu spēles laukumā. Gaismu mākslinieks Niks Cipruss ir izveidojis izteiktus gaismēnu kontrastus, kas raisa asociācijas ar neregulārām diapozitīvu projekcijām uz sienas, kurās nejauši iemaldās varoņi. Darbības vide, spriežot pēc ārsta uzvalka un interjera detaļām, šķiet, ir pārcelta uz film noir raksturīgo XX gadsimta vidu – kādubrīd skatam atklājas pat hrestomātiskās žalūziju ēnas. Nav tikai liktenīgās sievietes.

Režisors Dmitrijs Petrenko ir atteicies no atsevišķiem dramaturga piedāvātajiem zīmīgajiem atribūtiem, kas tikai nāktu par labu stāsta konkrētībai, kā pieticīga Ziemassvētku eglīte un dzīvespriecīgu lampiņu virtene ārsta kabinetā, ņemot vērā, ka liktenīgā saruna norisinās apcerīgajā ziemas saulgriežu laikā.

Par Maikla mātes profesionālo operdziedātājas darbību uzzinām tikai lugas beigās, kad atbilstoši dramaturga norādei fonā paradoksālā kārtā jāizskan melodiskajai, mīlestību apliecinošajai soprāna ārijai O mio babbino caro no Džakomo Pučīni operas Džanni Skiki. Režisors neizmanto šīs spēcīgās dramatiskās zīmes potenciālu, bet konstruē gaužām ilustratīvu epizodi, kurā virs spēles telpas, atklājot tās butaforisko veidolu, ar muguru pret zāli negaidīti paceļas sievietes stāvs, gaismas apspīdēts un pompozā skatuves kostīmā ģērbts. Savukārt simboliskās videoprojekcijas riskē kļūt dekoratīvas. Šoreiz pa slimnīcas telpas vienīgo logu pārmaiņus redzam zarus vai ūdenszāles un attiecīgi lejup krītošas sniegpārslas vai augšup virpuļojošus gaisa burbulīšus, kas liek domāt par darbības vietas totālo nošķirtību no ārpasaules un attiecīgi – sabiedrības. Iztēli rosinoši gan ir ziloņa raupjās ādas tuvplāni caur drāšu žoga pinumu.

Arī izrādes programmā ir sazīmējams stilizēts zilonis – tur, procedūru vannā iekāpis, stāv Maikls un vienā rokā tur dušas vadu, otrā – atrisušu trako kreklu. Kāpēc runa ir par ziloņiem? Ar ziloņiem ir saistītas Maikla vienīgās atmiņas par tēvu, kurš šo zīdītāju nošāvis viņa acu priekšā; joku dziesmiņu par ziloņiem viņš ir dziedājis, mātei bezpalīdzībā mirstot, un zilonis ir viņa vienīgā rotaļlieta, kas vēl spēj mierināt. Un viņš pats arī ir zilonis – starp vairākiem šos milzīgos zīdītājus raksturojošiem faktiem, ko Maikls, tracinot ārstu, vairākkārt atkārto, viņš atgādina par ziloņu labo atmiņu. Arī viņš nespēj aizmirst, ko ir nācies piedzīvot.

Kaut arī šoreiz nav izsmeltas visas lugas piedāvātās iespējas, ir tapusi stabila repertuāra vienība, ko ir vērts noskatīties Liepājā.

Ziloņa dziesma
Liepājas teātra Mazajā zālē koncertzālē Lielais dzintars 2.VI plkst. 14 un 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 22–25

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja