Nākamtrešdien, 17.septembrī, Latvijas Nacionālais teātris atklās jauno sezonu ar Ingas Ābeles lugas Skola uzvedumu. Viestura Kairiša iestudētā izrāde piedāvās romantisku, smeldzīgu un nostalģisku atskatu tajos laikos, kad skolā gāja un dzīves pieredzi guva mūsu senči, jo Ingas Ābeles luga tapusi pēc pazīstamu latviešu klasisko stāstu motīviem. Īpašu noskaņu izrādei piedos noformējumā izmantotās izrādē iesaistīto aktieru skolas laiku fotogrāfijas.
*
Grib atvainoties skolasbiedriem
Jānis Reinis, spēlē Skolotāju
Izklausās šausmīgi, taču neatceros konkrētas epizodes, bet gan vairāk tādas kā noskaņas, kas saistītas ar maniem pirmajiem skolas gadiem Subates skolā. Esmu secinājis: jo ilgāks laiks paiet, jo atceros to sliktāko. (Pasmaida.) Lieta tāda, ka vecāki mani ārkārtīgi mīlēja un es biju šausmīgi izlaists. Tā nu pirmajās klasēs pret saviem skolasbiedriem atļāvos šausmīgas cūcības un biju kārtīgs egoists. Tagad, satiekot savus bijušos klasesbiedrus, man gribas skaitīt kā katoļu lūgšanā "Mea culpa…", jo es tiešām biju drausmīgs bērns — kauslis, kas nepārtraukti pazemoja pārējos… Brr, taisni vai šermuļi metas, to visu atceroties! (Smejas.) Vidusskolā jau bija citādi, jo tas ir laiks, kad sāk veidoties kaut kādas smadzenes…
Es gan nedomāju, ka spēlēt Ingas Ābeles izrādē man būs morāla trauma, lai gan mans Skolotājs bērnus pārāk nemīl. Taču no saviem skolas laikiem atceros: ja skolotājs pie bērniem iet ar atvērtu sirdi, arī bērnu sirdis atveras.
*
Pavedina visu klasi
Artūrs Krūzkops, spēlē Pāvulu
Visai sāpīga pieredze man saistās ar Limbažu skolas 7.klasi, — kad mēs, visi puikas, sastiķējām melleņu punšam. Trakākais, ka skolotāja mūs pieķēra un atrada pudeli, kas bija ielikta manā maisiņā… Kad viņa jautāja, kam pieder maisiņš, atbildēju, ka man. Par punšu jau viņa vairs neprasīja, toties manā dienasgrāmatā parādījās ieraksts, ka esmu visu klasi pavedinājis uz dzeršanu, pārējo klasesbiedru dienasgrāmatās — ka viņi ir piedalījušies dzeršanā… Paldies Dievam, ka mani vecāki bija saprotoši un neko daudz neteica, jo kas gan patiesībā ir viens melleņu punšs ar padsmit grādiem uz visu klasi?!
*
Sniegos līdz padusēm
Daiga Kažociņa, spēlē Bīlavu Mari
Ja man savas skolas atmiņas jāietver vienā teikumā, tās būtu brišana pa
sniega kupenām līdz padusēm un tas, ka pēc tam skolā stunda astoņos no
rīta sākās ar dziesmiņu: "Labu rītu saka saule, labu rītu saka vējš…"
(Smejas.) Skolas laiks man tiešām saistās ar asarām, sniegu, prieku;
to, kā gāju uz skolu, kas atradās Jaunpiebalgā netālu no mājām. Arī to,
ka ziemās patiešām bija kārtīgas kupenas un mīnus 25 grādu sals.
Pēdējos gados neko tādu neesmu piedzīvojusi, un, tā kā tagad esmu
krietni garāka, pa sniegu nāktos brist tikai līdz ceļgaliem… Nu, tādas
mazliet nostalģiskas atmiņas par to, ka man patiesībā pietrūkst ziemas…
Bet to, vai izrādē arī bridīsim pa sniegu, kā to darīja Cibiņš un citi tālaika rakstnieku varoņi, gan jums jānāk skatīties pašiem!
*
Aizmūk no kopgalda
Voldemārs Šoriņš, spēlē Tēvu
Viena no spilgtākajām epizodēm ir klases pirmais gājiens uz skolas kopgaldu pusdienās. Tā kā pirms tam biju audzis laukos pie vecmāmiņas, man bija iemācīts, ka ir nepieklājīgi skatīties kaimiņa šķīvī un pētīt, ko viņš ēd. Tāpēc mana pirmā reakcija, ieraugot garos galdus, pie kuriem bērni sēdēja un ēda, bija pagriezties un doties prom. Jo man tas nešķita godīgi… Klases audzinātājai nācās doties man pakaļ un teikt, ka viss ir kārtībā, ka es drīkstu ēst un arī skatīties, ko ēd citi. Rau, kā sanāk kautrīgiem un godīgiem bērniem… Tikai vēlāk pilsēta mani samaitāja! (Smejas.)
Atmiņā palikusi vēl viena ar Vērgales skolu saistīta epizode. Acīmredzot biju ļoti talantīgs bērns, jo, ejot pieteikties 1.klasē, jau pratu lasīt. To biju iemācījies jau četru gadu vecumā. Tādēļ uzņemšanas komisija izlēma, ka varēšu mācīties uzreiz 2.klasē. Vienīgās problēmas man sagādāja rakstīšana, jo to vēl nebiju paguvis apgūt.