Lasīju atsauksmēs – izrāde esot lekcija. Divi dejotāji – taizemietis Pičets Klunčuns un francūzis Žeroms Bels - viens otru intervē, laiku pa laikam demonstrē pa kustības elementam, komentē, skaidro. Jā, tā ir lekcija, domāju izrāde pirmajā daļā, kad Klunčuns stāsta par Taizemes tradicionālo deju. Ne tik daudz interesanta, cik noderīga katram, kas mēģinājis ne tikai intelektuāli iemācīties, bet aptvert Austrumu teātra specifiku – kā un kāpēc kustas ķermenis, kādi pamatnoteikumi jāievēro, kur meklējamas interpretējamās nianses. Tomēr Pičeta Klunčuna stāstījums pamazām ievelk arī emocionāli. Vispirms caur pārsteigumu, ko raisa gan ķermeņa spēju izsmalcinātība, gan fantastiskā semiotiskā piesātinātība kustībā. Pievelk dejotāja personība, kas ievijas stāstījumā. Uzpērk viņa attieksme pret deju – bez pozas un bez kompromisiem. Bet pa īstam izrāde tomēr sākas tai brīdī, kad lekcija pārtop sarunā. No vienas puses – sarunā starp atšķirīgiem dejotājiem; no otras – starp kultūrām un priekšstatiem. Paradoksāli – svešais izrādē it kā ir Pičets Klunčuns, bet es daudz vairāk uzzināju par Žeromu Belu, deju un pasauli, ko viņš (mēs visi?) pārstāv.
Izrāde ir racionāli konstruēta. Divi skatu punkti, kas manifestējas pat detaļās: atšķirīgs apģērbs, atšķirīgas pozas, atšķirīgas valodas konstrukcijas un izteiksmes stils. Tas ir zīmīgi – formas ziņā izrāde ir lekcija, bet vārdos tā nepastāsta neko principiāli jaunu, tādu, ko izglītots cilvēks jau nezinātu vai nespētu pats izsecināt. Īsto saturu pārraida ne vārdi, bet kustība, dejas un valodas struktūra. Kad atbildētājs apmulst. Ko stāsta bez aizķeršanās. Kuru atbildi pārdomā. Kad aizstāvas, kad sajūtas apvainots. Dievs, kā saka angļi, atrodams detaļās.
Izrādes formu – sarunu, kas dzimst skatītāja priekšā – Pičetam Klunčunam izdodas izturēt tīru: rodas pārliecība, ka atbildes un jautājumi viņa galvā dzimst mūsu acu priekšā. Žeroms Bels savas mākslinieka pievilcības apziņā mazliet par daudz sakoķetē ar publiku. Bet varbūt es maldos – uzkrītošā koķetērija varētu būt arī rafinēta manipulācija ar skatītāju, uzsverot abu mākslinieku un abu kultūru atšķirības. Neesmu Ž.Bela daiļrades pārzinātāja, tādēļ varu tikai jautāt – kāds viņš ir citos darbos?
Katram skatītājam izrādē droši vien bija vieta, kas viņu personiski piesaistīja. Man par tādu kļuva divi Ž.Bela solo, kuros viņš izpilda kustību partitūru divdesmit dejotāju trupai. Tas, kas pārdesmit cilvēku izpildījumā iespējams būtu skatītāja intelektuāla pieredze, nelielajos citātos – Let's Dance pēc Deivida Bovija un Killing me softly – Pičetā Klunčunā kļūst par emocionāli izjustu patiesību.
Viena no izrādes tēmām ir tradīcija un klišeja: Pičets Klunčuns cīnās par tradīciju, Žeroms Bels – pret klišeju. Bet kā īsti tradīcija no klišejas atšķiras? Viena no izrādes piedāvātajām atbildēm ir: neatšķiras, visu izšķir skatītāja pozīcija. Tas, ko Ž.Bels tik skaisti mums dejā parāda, ir fakts, ka mēs visi dzīvojam klišejās. Līdzko atskan mūzika, mēs visi esam kārdināti kustēties vienādi, tas nozīmē – domāt vienādi. Izrauties no šī traģikomiskā apļa var tikai caur šoku – izkrītot no mūzikas ritma tāpēc, ka jūtaties neērti, vai aizstājot sapņojumu ar nāvi, piemēram. Ironija, protams, ir klātesoša – kā Ž.Bels saka izrādē: mirstu dziesmas laikā ātri, atstājot skatītāju vienu ilgā laika periodā pārdomāt, ko viņam nozīmē nāve. Var teikt arī – ko viņš (skatītājs) domā par šo provokāciju. Tas, ko Ž.Bels nepasaka vārdos, bet pasaka kustībā, tomēr ir kas vairāk. Ka pat objektīvi eksistējošas klišejas (divdesmit cilvēku grupa, kas kustas kā kloni, ir spēcīgs tēls) katram atsevišķajam cilvēkam var nebūt klišeja, bet godīgi izjusta un pārdzīvota dzīves īstenība. Tas vienlaikus aizkustina un liek daudz ko pārdomāt gan dzīvē, gan mākslā. Un tas nav vienīgais jautājums, kurā Pičets Klunčuns un Žeroms Bels iezīmē kādu neklišejisku aspektu...
Vai izrāde ir lekcija? Drīzāk – brīva meditācija par plašu tēmu loku. To, vai meditācija būs intelektuāla vai emocionāla, izšķirs vien paša personība, bet godīgi skatoties (t.i., ieguldot savu enerģiju un darbu) izrāde nespēj likt vilties.