Viens no izrādes trumpjiem un vienlaikus arī viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem ir Aigara Ozoliņa scenogrāfija. No vienas puses skaista un asprātīga (kokā kāpšanas ainu vai sniegputeni vērts redzēt kā pašvērtības), no otras –bezatbildīga un nefunkcionāla. Nedrīkst būt tā, ka izrādes darbība un ritms regulāri jāapstādina, kamēr aktieri pārbīda scenogrāfijas sekcijas, skrūvē tās ciet un vaļā, paceļ un atkal nolaiž prospekta paneļus. Kad scenogrāfija ir vietā, tai kopā ar izrādes muzikālo noformējumu izdodas radīt trauksmes sajūtu, neskaidru draudu priekšnojautas. Kaut var, protams, jautāt – kāpēc izrādē, kurā (kā izrādīsies vēlāk) liela nozīme zīmēm, tik lielu lomu scenogrāfijā ieņem tieši stumbrs. Neba jau nu S.Beketa koks šeit tiek sazāģēts sīkos dēlīšos, vai tomēr?
Tas, ka lielākā daļa darbības norit puskrēslā, pat tumsā (gaismu režisors Gvido Āboliņš), tāpat neskaidrā murmoņa blakus skaidri izšķiramajiem tekstiem, man šķiet lielisks atradums – rodas haosa izjūta. R.Vaivara piedāvātais materiāls nav Disneja Pūks, kas pa saulainu pasauli pārvietojas ar medus podu padusē, dungojot apmierinājumā. Mārča Maņjakova Lācis varbūt ir panaivs un lēnīgi labsirdīgs attiecībā pret savējiem, bet ir arī ass un noraidošs pret svešajiem. Un pareizi dara, jo šajā mežā slēpjas ne tikai lādzīgi milzu lempji, bet arī tie, kas spēj nazi mugurā iedurt. Durs arī (kaut ne Lācim) – šajā ziņā izrādes veidotājiem nav ilūziju, un izrāde shematiski raksturo arī "vilku likumus" sociālā grupā. Tomēr – skatoties izrādi, rodas mokoši ilgi neatbildams jautājums: ko tieši režisors ar izrādi vēlas sacīt skatītājam? Vai pavirši "adresētā" sociālā spriedze, ksenofobija būtu viss? Pirmais "Lāča" cēliens aizrit, cīnoties ar neatvairāmu tieksmi domās klīst prom no Nacionālā teātra telpās notiekošā. Nomācoši, jo mokoši, arī tāpēc, ka nežēlība kā tēma būtu pelnījusi lielāku uzmanību. Nomācoši, jo daļa skatītāju pirmo cēlienu visticamāk nepārcietīs (kāpēc gan par garlaicību maksāt, ja tā allaž pieejama par velti?) un tāpēc arī neuzzinās, ka otrais cēliens ir labāks.
Atsevišķas (pilnībā īstenotās) ieceres detaļas ir ļoti interesantas. Fināla dziesma, kurā eleganti strādāts ar sarežģītiem nozīmes līmeņiem, kontrastējot tekstu, melodiju, kultūras un izrādes kontekstu, vai, piemēram, Pūka 2 un Sivēna 2 (programmiņā Ausmas Ziemeles un Maigas Grīnbergas tēli nodēvēti par Bubuli un Pēku) ainas sajūsmina. Šīs ainas ir izrādes atslēga – izrādes, kas "nostrādātākā" stadijā varētu kļūt par labu kompromisu starp skatītāju nepieciešamību identificēties ar uz skatuves notiekošo un režisora vēlmi dekonstruēt. Uzreiz jāsaka — iestudējumam nav nekāda sakara ar marketinga tekstos utilizēto "psihoanalīzi", un tā, protams, nav arī izrāde bērniem. "Visiem zināmais lācis" piesūcies ar melnu, smagu pēcgaršu, kāda rodas normālā cilvēkā, kas saduras ar nenormālu pasauli – neizprotamu, draudīgu. Fantastiski spēlē aktieri. Īpaši M.Maņjakova (Lācis) un Gundara Grasberga (Sivēns) duets ir filigrāni patiess reakcijās, tāpat arī Juris Lisners (Trusis), Juris Hiršs (Ēzelis) un Kaspars Zvīgulis (Tigers). (Citiem aktieriem izrādē diemžēl nav atradusies vieta parādīt, ko spēj. Viņu funkcija aprobežojas ar masas radīšanu.) Tā izrādē varbūt ienāk gotiskās pasakas tradīcija, varbūt slāņi, ko 19.gadsimtā, vācot vācu tautas pasakas, fiksēja brāļi Grimmi — pirms pasakas pārvērtās no kolektīvo dēmonu atlējuma maigās šūpļdziesmās labam miegam.
Tas, kas notiek tēlos, ir psiholoģiski saprotams, absolūti ticams un pat ne pārāk veiksmīgajā izrādes šī brīža stadijā ir brīži, kad iespējams personiski identificēties ar vienu vai otru tēlu. Tas, kas ap varoņiem notiek, gan, protams, nav psiholoģiskā reālisma kategorijās ietilpināms. Pasaule šķobās un brūk, un jau no paša sākuma ārā no stāsta lien visādas "nepareizības". Pirmais cēliens sastāv no folklorizēto A.A.Milna "Pūka" epizožu virknējuma — stāsta nekāda, attiecības tikai epizodes ietvaros. Tas, ka Kristofera Robina nav, toties ir Zanīte, ir pirmā zīme tam, kā palēnām irst stabili būvētā A.A.Milna pasaule, līdz izrādes beigās sāks birt neapturamas smiltis, un tā ar blīkšķi beigs pastāvēt. Ja precīzāk būtu izkārtoti akcenti, iespējams, tas būtu stāsts arī par bērnības beigām un nepielūdzamo laika skrējienu. (Slāņu jau izrādei nekad nevar būt par daudz.) Tagad drīzāk liekas, ka izrādes audumu pārplēš kāda cita realitāte, kas tajā iejaucas no ārpuses. "Dubultnieku" ainas šajā ziņā ir lieliskas — te spokojas vecais Pūks un Sivēns, tāds, kādu mēs visi esam uzsūkuši no izrādēm un radio ierakstiem — spiedzošas aktieru balstiņas, kas uķinās ap "mazo draudziņu". Lieliski, ka ne viens, ne otrs pāris savus dubultniekus pat nepazīst — nospriež, ka tie ir "kādi truša radi". Bet kas tā par realitāti, kas vajā šo depresīvi šizofrēnisko telpu, tā arī netop skaidrs. Pat ne mazliet. Pat ne tik daudz, lai ar pārliecību varētu apgalvot — tā ir absurda renesanse, un saprašanai nemaz nav pieejama.
Pēc visa uzrakstītā varētu šķist, ka "Visiem zināmais lācis" ir ja ne izcila, tad vismaz ļoti laba izrāde. Diemžēl tā nav. Grūti pateikt, vai tas ir laika trūkums, ar ko teātrī ierunāti aizbildinās visi, kam nav slinkums, vai R.Vaivara nespēja uz savu darbu paskatīties no malas ar atsvešinātu aci, bet buksē kā izrādes sākums, tā beigas. Pirmais cēliens tikai iegūtu, ja to saīsinātu vismaz par pusi — ideja nezustu, vēlme laisties snaudā gan. Savukārt izrādes otrajā daļā izmantotā zīmju sistēma brīžiem tomēr nonāk pārlieku tuvu bezdibenim. Īpaši tas attiecas uz Zanes Leimanes iemiesoto Zanīti. Tik daudz jau nu mēs nojaušam, ka viņas tēls nav bērns, kas aizkustinošā sirsnībā dzīvo līdzi savu rotaļu zvēriņu dienām un nedienām, bet drīzāk asinskāra harpija, kas nodarbojas ar eksperimentiem. Ļoti nežēlīgiem, jo ar dzīviem cilvēkiem, kas kāda iemesla dēļ viņai akli uzticas un ir no viņas atkarīgi. No bērna nevar prasīt, lai viņa spētu nospēlēt sarežģītas nozīmes virāžas, bet no režisora gan var prasīt, lai viņa tēlu sistēmā būtu precīzi "ielikta". No izrādes zīmju sistēmas viedokļa tā tomēr nav — īpaši Zanītes-režisores aina, lai cik semantiski izteiksmīga kā pašvērtība, kopējā "režģī" neiekļaujas. Šoreiz pilnīgi neko nepārmetot aktieriem, kas varonīgi izdarīja savu darbu pēc augstākajiem profesionalitātes kritērijiem, tomēr jāsecina, ka pirmizrādē izrāde notika labi ja uz 40%. Ja notiktu vismaz uz 80%, domāju, Latvijas šaurībā būtu noticis mazs teātra Notikums.