FOTO: Nacionālajā teātrī šosezon 13 jauniestudējumu

Kāda neiedomājami skāba un gnīdīga persona tas jatājums. Nekas nav labi, bet viņš vienīgais zina, kā vajag. Tā arī nesapratu, tā ir vai nav parodija par padomjlaika kritikas, konkrēti Hausmaņa stilu. Tieši tādā veidā viņš savulaik gānija "jaunos", kas tagad skaitās "izcili". . Bet varbūt aiz šī segvārda slēpjas vecā, labā Anita Sondore

Tiesneša-blēdis uz ēzeļa- loma ir ideāli piemērota Dumpim, bet Gruši varētu dot Lūriņai, lai pierāda ir prīma vai nav... Tikai Brehts prasa režisora roku. Un tur nu pat nevaru iedomāties... kurš varētu...Jo izcilas klasikas sapostīšanā mūsu režisori ir vienkārši izcili...

Repertuāra izvēle. Lugu tematika nesasaucās, nav saistīta ar sabiedriskās dzīves aktuālajām problēmām, vai arī tās tiek pasniegtas vulgarizētā –mentalitātei nepieņemamā veidā. Tas izteikti ierobežo aktiera improvizācijas iespējas, kas bija tik ļoti izkoptas krievu laikos, kad uz skatuves , kā visur, valdīja zemteksts un mājiens. Dzīvs dialogs ar skatītāju par lietām, kas bija svarīgas visiem-gan aktieriem, gan skatītājiem. Nu kādas aktuālas sabiedrības problēmas paceļ Anna Kareņina? Šķiršanās procesa grūtības? Nū...Latvijā zeļ un plaukst no juridiskajām saistībām brīvas ģimenes. Re, pat no Pujāta atrāvāmies kā laulības pārkāpēju paaudze. Nelaimīga mīlestība? Un kurai paaudzei, tad šo problēmu nav? Un tomēr absolūtā vairākuma sabiedrības risina problēmas, kas krasi atšķiras no krievu aristokrātu dīkās dzīves dvēseles peripetijām. Mums viņu problēmas ! Jo vispār tauta ar krīzi par izdzīvošanu cīnās... Nu jau kādu laiku Latvijas dzīvē ir ienākusi tāda lieta kā Baby box vai Glābējsilīte. Jau četri mazuļi ir tur nolikti...Un sabiedrība ir pārkāvusies interneta portālu komentāros, mēģinot formulēt savu attieksmi pret šo parādību. Un viedokļi variē no kategoriska noraidījuma, uzskatot, ka tas stimulē mātes atteikties no bērna, līdz pilnīgam atbalstam- labāk dzīvs bērns Glābējsilitē kā miris mežā vai miskastē. Kaut kad ...ļoti , ļoti sen-gandrīz šķiet kā sapnī -savā jaunībā es redzēju Tbilisi Rustaveli teātra izrādi- Brehta Kaukāza krīta aplis. Neesmu aizmirsis visu mūžu... Darbība notiek pēc kara izpostītā zemē-Brehts lugu sarakstīja 1945 gadā, kad Vācija gulēja drupās pēc 2. Pasaules kara. Neesmu lugu lasījis, atceros tikai izrādi , tāpēc lūdzu piedot, ka citēju brīvi no galvas. Grāfiene bēgot pamet bērnu. Šūpulī. Jo zīdainis taču ir traucēklis krīzes apstākļos. Kavēklis un apgrūtinājums...Vai tad arī šodien šāda rīcība netiek attaisnota, ka lūk valdība ir atņēmusi pabalstus...Un mazuli paceļ kalponīte Gruše, jo nespēj bērnu pamest nomiršanai- lai izauklētu un uzaudzinātu. Kāds atstāj....Bet kāds paceļ ! Kad apstākļi ir mainījušies, un tikai reizē ar bērnu var atgūt mantojumu, respektīvi materiālos labumus, savas tiesības piesaka īstā māte. Un lietu izšķir Kaukāza Krīta aplis...Un Tiesnesis atdod bērnu Mātei...Ne bioloģiskajai, bet mīlošajai ! Un Latvijā ir ienākusi krīze. Visās dzīves jomās-politiskajā, ekonomiskajā, morālajā. Mežonīga ekonomiska emigrācija jau vienkārši apdraud latviešu kā tautas fizisku eksistenci. Un cilvēki cenšas saprast ...Par ko īsti mēs cīnāmies? Nacionālā teātra zāle...Vieta, kur 1918. gada 18. novembrī Rīgā tika proklamēta neatkarīga Latvijas valsts... Kaukāza krīta aplī tiek uzdots jautājums....Kāpēc cilvēki mīl savu valsti? Varbūt ir pareizais laiks, lai šai zālē to pajautātu? Kāpēc cilvēki mīl savu valsti ?

No agras bērnības esmu bijis Nacionālā teātra piekritējs. Tas ir mans teātris. Mentāli saskanīgs ar manu latvieša būtību... Teātris ir dzīva māksla. Vai nu skatuve ar zāli norezonē uz vienas stīgas, vai arī nē...Mistērija ! Bet nu jau gadiem izrādes mani neuzrunā. Nav fīlinga... Mēģināju saprast, kāpēc? Un tam manā, vienkāršā skatītāja, ieskatā, ir tīri praktiski cēloņi un iemesli. Kurus diemžēl konstatēju ieraugot arī NT jaunās sezonas piedāvājumu .

ai, bet feini tomēr!

Man kā "augsta riska darījums" visvairāk bažas rada "Leo." Vai Pauls ir tāda vēriena kompozītors, kāda vēriena Gleznotājs un Personība bija Kokle - latvju Tulūzs Lotreks? NT copē personības: Vili Lāci, Kārli Ulmani, Leo Kokli. Tikai - copēt ir viens, bet iemiesot - pavisam kas cits. konfidenciāli: jautājumam un nesaprašai - ar baudu izlasīju jūsu pārdomas un noliku plauktiņā "ak, kā gribētos zināt, kas slēpjas aiz šiem segvārdiem!"

Ar nepacietību gaidu "Leo", arī"Latgolu".Par pārējo repertuāru(Lielajā zālē) neņemos spriest..Lai nu Gruzdovs parada ko var izdarīt Nac.teātrī.Par Dailes iestudējumiem nav vērts pat iztekties! Un vēl, cerams, ka Nac.teātris neņems atpakaļ savulaik pie Poļiščukas pārbēgušo vienu otru aktrisīti.....

Par to iemiesošanos tēlā pilnīgi Jums piekrītu. Skatījos Mirušājās dvēselēs uz Zvīguli,un domāju...Un kur es to esmu redzējis, un ko man tas atgādina....Čičikovu, kas pēc Gogoļa konkrēti nē...Un tad man pielēca -puisim nojēgas nav par Čičikovu, tāpēc spēlē to, ko kaut kur pa acu galam ir redzējis- Hļestakovu ! Bet kopumā izrāde man patika, jo nebija garlaicīga. Profesionāls darbs , kam ar Gogoli gan ir maz sakara.Un lai nu kas tas bija, bet Puga, Laizāns un Lisners spēlēja patiešām labi. Sen nebiju tā teātri izbaudījis šeit Latvijā. Jaunie gan peldēja.... Labāk jau nu būtu atkal kādu Serebreņņikovu iepirkuši. Jo ar vietējo režiju iet galīgās auzās... Un Gruzdovs-režisors, Roga-Anna, Freibers-Kareņins...Nu, nu...Ko tur lai saka....Dienesta stāvokļa izmantošana personīgās vajadzībās... Ļoti augsta riska darījums. Ļoti ! Un tad vēl par nodokļu maksātāju naudu...

Piekrītu JAUTĀJUMA teātra darbības uzstādījumam. Par NT aktieriem runājot, neizpratni raisa daudzas nianses. Vesela plejāde lielisku aktieru it kā vispār nav paredzēti repertuārā un, ja būs redzami, tad tas būs faktiski nejaušības kārtā. Neredz informācijā kādu ziņu ne par A.Kairišu, ne R.Garni, U.Dumpi, V.Šoriņu, I.Rūdolfu, I.Slucku, D.Bonāti utt. Kā Roga spēlēs Kareņinu tikai ar pašapziņu vien? Pēdējo gadu pedagoģiskais darbs nevar noturēt aktierisko formu tādā augstumā, lai pati kāptu uz skatuves vadošā lomā. Turklāt romāna dramatizējumā. "Anna Kareņina"ir ansambļa izrāde, ja vienīgi nesekos Valmieras kamerveida piemēram. Tur daudz atbildīgu lomu. Kas tās atveidos? Nav svarīgi? No kā tie NT informatori tā pārguruši. Ko teātrī dara Ieva Struka? "Skroderdienu" vērtējumā ne vārda neatradu par U.Anži- teātra vadošu aktieri. Recenzenti mācās no informācijas pasniedzējiem. Tā? Vai A.Ančevska vārds tāpēc vieglāk un izkārtnei izdevīgāk daudzināms, ka dejoja ar zvaigzni? D.Gaismiņa spēlē daudz, bet visu laiku ir vienāda viņa pati ar neizkoptu, nenostādītu balsi. D.Lūriņa arī sevi sākusi eksploatēt tik izšķērdīgi, ka līdzīgi R.Kalniņai sāk jau aizplīst. Laikam visu nevar apvienot- naudu raust un pilnvērtīgi radīt tēlus. Lai gan par skatuves TĒLA radīšanu šolaiku aktieriem maza vai nekāda saprašana. Daudzas profesionālas prasmes un smalklietas ir gājušās aizvien dziļākā zūdībā un gaidīs savu atzimšanu, ja tāda var būt. Ar ārišķīgiem āķiem vien publiku nesaķekselēsi. Tā bija ar "Jūdas skūpstu". Tagad gaidīsim "Latgolu". Novēlu NT vadības galvām nepašapmierināties. Sasprindziniet spēkus un garu, TEĀTRIS spēj daudzkārt vairāk kā redzams.

Saistībā ar repertuāra izvēli gribu norādīt vēl uz dažiem riska faktoriem. Luga un romāna dramatizējums nav viens un tas pats. Luga ir atsevišķa literārā darba forma. Un nebūt visi, pat ļoti talantīgi literāti šo formu pārvalda. Šekspīrs, T.Viljams, Moljērs ...Literāti, kuri rakstīja pamatā tikai lugas, kas arī veido pasaules dramaturģijas Zelta fondu. Ļoti reti izcilas izrādes izdodas no romānu dramatizējumiem. Jo pat ģeniāla rakstnieka izcila romāna dramatizējumu veido kāds trešais. Kurš reti ir ģeniāls... Jā, ir literāti, kuri vienlīdz pārvalda abas formas-gan dramaturģiju, gan prozu. Bet ja Bulgakovs, kuram ir lieliskas lugas, ir izvēlējies „Meistaru un Margaritu” uzrakstīt kā romānu, tad tam ir vairāk kā dibināti iemesli. Dramatizējumi pēc šī romāna motīviem nekad pat daļēji neatspoguļos oriģinālā darba ģenialitāti. Runcis Begemots vienkārši nav nospēlējams un skatuves. Gogoļa „Revidents” ir spoža luga, un spožs ir viņa romāns „Mirušās dvēseles”, bet es ļoti šaubos vai paliekoša literāra vērtība ir „Mirušo dvēseļu ” dramatizējumam, ko pēc romāna motīviem veidoja režisors Serebņikovs. Un skatoties Gorina „Pūcesspieģeli ” Dailes teātrī man bija žēl gan sevis, gan Šarla de Kostēra...

Par repertuāru... Manuprāt: Izrāde summējās no trīs komponentēm: luga (dramaturģija)+ režija+ aktieri. Izcilai izrādei visas trīs komponentes ir izcilā līmenī. Latviešu teātrī tāds bija „Ilgu tramvajs”- izcila Tenesija Viljamsa luga+ lieliska Alfrēda Jaunušāna režija + ģeniāla Antra Liedskalniņa. Lai izrāde būtu veiksmīga, manuprāt, vismaz divām komponentēm jābūt labā līmenī, bet savā starpā tās var summēties visdažādākajās kombinācijās un variācijās. 1.variants - laba dramaturģija +laba režija. Šī kombinācija man vienmēr saistījusies ar Eimunta Nekrošu. Šekspīra iestudējumi- „Otello”, „Makbets”, „Hamlets”... Nekrošus metaforiskā teātra stilistika... Jo liels režisors tiek pārbaudīts un pierādās tikai ar dižas klasikas darbu. Latviešu teātra vēsturē šādu piemēru, manuprāt, pat nav. Varētu runāt par Smiļģa teātri, bet tomēr pārāk noteicoša izrādes sastāvdaļa bija aktieru spēle. Harijs Liepiņš, Eduards Pāvuls, Lilita Bērziņa... Talanti un Personības ! 2. variants – lieliska režija +izcili aktieri. Latvijas teātra vēsturē ļoti veiksmīga kombinācija. Skatītāju mīlētas izrādes - F.Molnāra “Lilioms”’ A. Jaunušāna režijā un J. Smūla "Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens" M. Kublinska režijā. Ne Molnāra, ne Smūla luga netiek pieskaitītas pie pasaules dramaturģijas Zelta fonda. Tā ...Viduvējas lugas. Par leģendām tās ir kļuvušas tikai Latvijā. Lomas kas kļuva par aktieru Mūža lomām...Liliomi- Ģirts Jakovļevs, Uldis Dumpis; Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens - Kārlis Sebris. Lilioma gadījumā pie lieliskas režijas un izcilas titullomas interpretācijas vēl jāpieskaita fantastiskā Imanta Kalniņa mūzika. Izrāde jau ir sen ierakstījusies latviešu teātra vēstures anālēs, bet mūzika dzīvo savu patstāvīgu dzīvi. Jo tu esi dzīvs, jo tu esi dzīva, viens zirgs vēl ir brīvs... 3.variants – laba dramaturģija + izcili aktieri Principā tāda mēroga aktieri, kādi bija A.Liedskalniņa, E.Pāvuls, var nospēlēt dajebko. No Blanšas līdz Leļai, no Oskara līdz Ceplim vai Sutkam...ar vai bez režisora.Labāk , protams, ar. Esošajā situācijā , atkal pēc mana ieskata, Nacionālajam teātrim , tāpat kā visam latviešu teātrim, ir nopietnas problēmas ar režiju. Nu ļoti nopietnas ! Līdz ar to teātra rīcībā ir tikai viens aktīvs-aktieri. Un to , ko esmu redzējis...Tad nopietnu varēšanu parāda Lūriņa, un īsti mani pārsteidza Pugas un Laizāna pēdējo gadu darbi, un protams, vecākā paaudze ar Dumpi priekšgalā ir vienkārši izcila. Jo ,atšķirībā no vidējās un vecākās paaudzes, jaunie īpaši cerīgi neizskatās.... Nu tad uz aktieriem , tad ir jābalsta repertuārs ! Īpaši piemeklējot viņiem lugas un lomas! Bet šeit? Kas ir nākamās sezonas repertuārā?

Nu jā...Nekad nesapratīšu Nacionālā teātra repertuāra veidošanas principus... Anna Karēņina ? Nu jau gan aktuālās mūsdienu problēmas... Un vēl romāna dramatizējums...Vai tad nepietika , ko Gruzdovs ar Tilu Pūcesspieģeli izdarīja Dailē ? Nu, nu... Vispār ...Neko cerīgi neizskatās ...Nemaz !

Interesanti, ka jauni režisori un mazliet ekstrēmi režisori ķeras klātīm īstenai latvju klasikai vai riskantām tēmām : Meikšāns Zelta zirgam un Straumēniem (Valmierā), Sīlis Melānijai Vanagai (šķiet - izsūtījuma tēma), Regnārs - Aijai (Dailes teātris) un Skalbes pasakām... Ļoti lieliski un atbalstāmi!

jā, nu Gruzdovu famīlija ķeras klāt Tolstojam - tas ir sabulis (p..ecs)

tik jauki un priecīgi. Šoriņš, piemēram, dabū aukstu gredzenu, bet Kareņina loma paliek neaizsniedzamos tālumos. Jāsamierinās ar pusmēmo Vadoni. Pikteņa irksts.