FOTO: Spoža Čaka attaisnošanas runa Liepājas teātrī

Par likteņspēli dēvētais Čaka dzejas uzvedums Spēlē, Spēlmani! Liepājas teātrī izstāsta dzejnieka un vienlaikus Latvijas likteni dažādu režīmu maldos. Tas ir stāsts par dzejnieka mūžu caur viņa dzejas prizmu. Dzejas, ko iedvesmojusi dzīve, kāda tā bija pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Režisors Valdis Lūriņš mēģinājis izprast dzejnieka daiļrades psiholoģiju, savietojot konkrētus vēsturiskus un biogrāfiskus notikumus ar Čaka dzejas tekstiem. Tāpēc izrādē savijas dzeja no Iedomu spoguļiem, Apašs frakā, poēmām Umurkumurs, Mūžības skartie, Spēlē, spēlmani!, bet finālā dzeju papildina Mildas Grīnfeldes atmiņas no grāmatas Ceļā uz Čaku. Ja nesen klajā nākušais Valda Rūmnieka un Andreja Miglas romāns Čaks izvirza Aleksandram Čadarainim nopietnas apsūdzības dzimtenes nodevībā, tad Valda Lūriņa iestudējums ir kā spoža Dzejnieka aizstāvības runa starptautiskajā tiesā.

Apsūdzēt var laikmetu

«Laikmets, kurā dzīvoja Čaks, ir pietiekoši spēcīgs, pārpilns dramatiskiem notikumiem, kas samala ne vienu vien cilvēku,» īsā sarunā ar Diena.lv pēc pirmizrādes savu nostāju pauž iestudējuma režisors Valdis Lūriņš. Ne jau velti izrādē viena no autora maskām, kas būtībā iemieso mākslu, radošumu, parādās Čaplina veidolā. Ironija ir ierocis mākslinieka izdzīvošanai nejēdzīgā vēsturiskā situācijā, vienlaikus šis tēls arī vēsta par to, ka sabiedrība mākslu bieži uztver kā izklaidētāju, klaunu, nemēģinot skatīties dziļāk. Valdis Lūriņš norāda uz divām radoša cilvēka iespējām – ironija pret visu vai arī plēst pušu savu sirdi. Čakam ar ironiju neizdevās izdzīvot, tāpēc plīsa sirds. Viens no viņa sirdsdarbiem - Mūžības skartie - radās kā protests pret Ulmaņa režīmu, kur slavas saulītē gozējās ģenerāļi un štāba virsnieki. Un Čaks veltīja poēmu pirmajiem strēlniekiem, kas, runājot Valda Lūriņa vārdiem, izplēsa Latvijas brīvību, izplēsa Latvijas karogu. Tomēr jāatceras, ka poēmā teikts, ka krievu čekists jāiemet pār tiltu upē, un tur ir daudz epizožu, kurās asi runāts par 700 gadu jūgu, vērstas pret vāciešiem. Bet pēc apbalvojuma saņemšanas par poēmu seko 40. gadi, un dzejnieks dzīvo nepārtrauktās nāves bailēs. «Vācieši vai nu nošauj, vai atstumj malā – viņi nenodarbojas ar pāraudzināšanu. Krievi paņēma talantīgākos un piespieda rakstīt sev vēlamā gaismā. Pēdējais gājiens no čekistu puses ir ļoti smalks – zinot, ar ko Čakam ir garīga saite, paņemt to un nocirst. Viss – vai nu jānogalina Grīnfelde ar abiem bērniem, kurai nav vairs kur dēties, vai arī jāraksta tā, kā liek,» par izrādē atainoto pretrunu pilno Čaka dzīves pēdējo desmitgadi stāsta režisors. Dzejnieka sabrukuma pēdējais piliens ir pazemojošais pienākums publiski sevi sist krustā pēc apsūdzībām «kosmopolītismā»*.

Kā viena dūre

Izrādes fināls tomēr vēsta par Dzejnieka atgriešanos. Tik smeldzīgi un romantiski, cik vien spēj  Čaka dzeja, Imanta Kalniņa mūzika un pilnībā sevi skatītājiem atdevuši aktieri. Uzvedums ir komandas darbs, uzsver režisors, un to arī nevar neievērot. Centrā, protams, ir Čaks (Kaspars Kārkliņš), taču ir vēl trīs čaki, kas ir dzejnieka personības dažādo un bieži pretrunīgo šķautņu paudēji. Var vilkt paralēles gan ar 1972.gada P. Pētersona iestudēto Spēlē, spēlmani!, kur ir četri dzejas metri, gan ar godalgoto izrādi Ziedonis un Visums Rīgas Jaunajā teātrī, tomēr līdzība ir tikai tajā apstāklī, ka ikkatra dzejnieka būtība nav viengabalaina. Sadalīt centrālo tēlu ir arī veiksmīgs režijas paņēmiens – uzbūvēt izrādi uz vienu aktieri ir risks, īpaši, ja teksts ir dzeja. Skatītājs neņemtu pretī dzeju tādā blīvumā, koncentrācijā, atklāj režisors. Tomēr tur, kur iestudējuma jēga prasa, priekšplānā iznāk viens, īstais Čaks. Atzīstot, ka Čaks visu mūžu simpatizējis kreisajām idejām, Lūriņš vienlaikus atradis izcilu alegoriju, lai nošķirtu Latvijas 20. – 30. gadu paaudzes kreisumu no komunistu kreisuma. Uz skatuves parādās Francijas karogs, skan Marseljēza un mizanscēnās attēlota Delakruā glezna Brīvība uz barikādēm.