Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +16 °C
Skaidrs
Svētdiena, 5. maijs
Ģederts, Ģirts

Gaismēnu šarms. Intervija ar režisori Ināru Slucku

Tā ir mana atzīšanās mīlestībā šīm filmām - saka režisore Ināra Slucka par savu jaunāko izrādi film noir estētikā _Zudušo laiku citējot_Pašreizējais gadalaiks, iespējams, ir gluži piemērots, lai ļautos film noir  jeb pērnā gadsimta 40., 50. gadu amerikāņu melnbaltā kino valdzinājumam, ko neierastā veidā uz Latvijas Nacionālā teātra eksperimentu platformas – Jaunajā zālē – pasniegs režisore Ināra Slucka izrādē Zudušo laiku citējot.

Tās scenārijs, kas savij aktieru darbību uz skatuves un film noir estētikā uzfilmētajā materiālā, lielākoties veidots, citējot vairāku tā laika izcilāko melnbalto filmu, piemēram, Nikolasa Reja Vientuļā vietā, Billija Vaildera Sanseta bulvāris u. c.,  tekstus. Uz  skatuves un ekrānā redzēsim Līgu Zeļģi, Kasparu Zvīguli, Ivaru Pugu, Guntu Virkavu, Ģirtu Liuziniku un citus teātra aktierus. Pirmizrāde - piektdien, 9. novembrī.

Kā noprotu, jaunā izrāde ir jūsu aizraušanās ar film noir rezultāts.

Jā, faktiski tā ir mana atzīšanās mīlestībā šīm filmām.

Kas tieši tajās aizrauj?

Ne velti izrādes nosaukums ir Zudušo laiku citējot, un runa ir arī par  zudušo laiku kinovalodā, kas ir mainījusies. Par to kinovalodu, kas bija ar gaismēnām, kas mēģināja izteikt varoņu iekšējo pasauli ar dziļām mizanscēnām un ļoti precīzu ainas noskaņu, ko rada šis melnbaltais kino. Man šīs filmas vienmēr ir patikušas, bet tā pa īstam… Man ļoti palīdzēja Ditas Rietumas promocijas darbs, ko viņa rakstīja par film noir, es, tā ierosināta, noskatījos ļoti daudz filmu, pētot, kā tās tika veidotas.

Otrkārt, zudušais laiks tāpēc, ka tolaik bija ļoti spēcīga cenzūra un mīlētāju attiecības bija nepieciešams izteikt ar ļoti spēcīgiem zemtekstiem. Šīs attiecības savā ziņā ir daudz nesteidzīgākas, skaistākas un reizēm traģiskākas. Treškārt, – tas varbūt sasaucas ar mūsdienām – man ļoti patīk šo filmu dziļais eksistenciālisms. Radās doma, ka no dažādām melnbaltajām filmām varētu veidot savu stāstu par to, kā scenārists raksta scenāriju, identificējot sevi ar galveno varoni, un kas galu galā ar viņu notiek. Jebkura loma, kas mums, aktieriem, ir bijusi nozīmīga, nepaliek mūsos bez pēdām. Izrādē mēģinām pieskarties šai tēmai.

Droši vien ir liels izaicinājums ar mūsdienu kinotehnoloģijām uzņemt filmu ar pērnā gadsimta 40., 50. gadu auru.

Protams, un to varēs mazliet manīt. Tajā laikā filmas galvenokārt tika uzņemtas paviljonos, tāpēc arī man šķita interesanta doma izveidot Jaunajā zālē vairākus paviljonus, un pēc tam šajā vietā, radot vēl divus paviljonus, tiek spēlēta arī pati izrāde. Toreiz daļa no šīm filmām tapa kā mazbudžeta darbi – arī tas labi sakrita ar mūsu iespējām. Esmu pateicīga, ka teātris nāca pretī un pagājušās sezonas beigās, kā arī pirms šīs sezonas septiņas dienas varējām būvēt paviljonus, filmēt. Procesā bija iesaistīts liels skaits cilvēku: skatuves strādnieki, frizieri, ģērbēji, gaismotāji, skaņu mākslinieki. Filmēja operators Uldis Jancis, un mēs maksimāli mēģinājām pieturēties pie film noir estētikas. Nofilmēto materiālu esam centušies arī skaniski apstrādāt, pietuvojoties šīm filmām.

Man bija ļoti interesanti saprast, kas ir spēcīgāks – dzīvais aktieris vai kino – un vai tie abi spēj pastāvēt līdzās. Manuprāt, tie abi vienlīdz spēcīgi var pastāvēt kopā.

Droši vien katram režisoram ir savs veids, kā viņš noskata aktierus saviem darbiem. Jūsu gadījumā uzdevums bija izraudzīties tādus, kas vienlīdz labi atbilstu gan skatuvei, gan kinoekrānam.

Tā ir sajūtas lieta. Īsti pat nevaru pamatot savu izvēli, taču es zināju, ka tie būs šie aktieri. Man bija interesanti, jo Kaspars Zvīgulis un Līga Zeļģe gandrīz nemaz nav filmējušies. Viņiem arī bija liels pārbaudījums, kā tiks ar visu galā, un, manuprāt, viņi ir kino nepiedodami neizmantoti aktieri. To varēs redzēt.

Šis un viens no jūsu pēdējiem projektiem Latvijas Nacionālajā operā – Andra Dzenīša opera Dauka – iezīmējas ar mākslas mediju daudzslāņainību. Vai šādā virzienā vēlaties strādāt arī turpmāk?

Nezinu, taču, jā, arī Daukā izmantotās projekcijas zināmā mērā ir filma. Tā, protams, ir atšķirīga, tomēr arī tur es izmantoju kino principu. Vienmēr ir interesanti eksperimentēt. No vienas puses, tas ir izaicinājums, taču tas ir arī ļoti aizraujoši.

Dramatiskā teātra izrādes klasiskā izpratnē nekur nepazudīs?

Protams, nē. Vienkārši man vēl ir dažas lietas, kuras es gribētu izmēģināt – pārbaudīt, kā strādā un kopā sadzīvo dažādi mākslas veidi. Tas jau nav nekas jauns – to dara ļoti daudzi. Izrādes Zudušo laiku citējot gadījumā – nezinu, vai Latvijā tas jau ir bijis, – mēģinu šo vienu naratīvu izstāstīt divos veidos. Kinomateriāls nepilda tikai aizkadra funkciju. Rezultātā tā visa būs filma.

Nacionālā teātra Jaunā zāle ar savu eksperimentālo saturu patlaban nav iedomājama bez jūsu klātbūtnes. Cik jums pašai ir svarīgi uzturēties tādā eksperimenta stadijā?

Jā, man tas ļoti patīk. Ir interesanti spēlēt izrādēs, arī skatīties. Esmu redzējusi visas izrādes – tas tā kā būtu pats par sevi saprotams, jo šeit strādāju. Gars te ir ļoti radošs, un vienkāršu izrādi nemaz arī tā nevar izveidot. Šī zāle ir domāta, lai mēģinātu, pārbaudītu – darītu  ko citu, kas atšķiras no klasiskas izrādes. Kaut gan vienmēr esmu uzskatījusi, ka ļoti labu, kvalitatīvu klasisku izrādi arī nav tik viegli uztaisīt.

Režisors Deivids Linčs savā grāmatiņā aprakstījis, kā viņš ķer savas "lielās zivis" jeb izcilās idejas filmām, izmantojot meditāciju. Kā to savā režisores un aktrises darbā darāt jūs?

Atceros, kad vajadzēja filmēties Pūķa olā (režisora Tālivalža Margeviča spēlfilma, par kuru 1996. gadā festivālā Baltijas pērle Ināra Slucka  ieguva labākās kinoaktrises titulu – L. K.), noskatījos ļoti daudz dokumentālo filmu par sievietēm, kas dzīvo laukos.

Man ļoti patīk, piemēram, Linča filma Malholandas ceļš, kas ir klasisks neo noir. Skatoties kino, notiek kaut kādi impulsi, kas pēc tam pāriet arī uz  teātri. Kino un teātris noteikti ir ļoti spēcīgi saistīti. Visu, ko mācu Kinoskolā, mēģinu arī pārbaudīt, jo man vēl ir iespēja arī filmēties. Pētu, kā kino to vai to dara, piemēram, Merila Strīpa. Kas ir atšķirīgais. Gūstu idejas no visa, kas notiek man apkārt, nevaru izcelt kaut ko vienu. Grāmatu noteikti vēl par to nevarētu uzrakstīt.

Ne jau viss, kas der Linčam, der arī kādam citam.

Vispār meditācija palīdz. Kad atrodu laiku jogas nodarbībām, man tās, protams, palīdz.

Iepriekš runājāt par kino neizmantotajiem latviešu aktieriem. Pasniedzot aktiermeistarību Kinoskolā, cenšaties vairot priekšstatu par kino specifiku?

Pirms vairākiem gadiem, kad es filmējos, man uzdeva jautājumu, vai ir atšķirība starp kino un teātri. Es teicu – nē, labs aktieris ir labs aktieris. Tagad esmu mainījusi savas domas, jo katrai lietai ir sava specifika. Arī saistībā ar mūsu aktieriem var redzēt, ka ne vienmēr labs aktieris teātrī ir labs aktieris arī kino. Kinoskolas veidošana daļēji notika arī tādēļ, lai jauniešus vispār ieinteresētu par šo procesu. Priecājos, ka viss turpinās. Pašlaik jau četri Kinoskolas audzēkņi studē maģistrantūrā un pieci bakalauros Latvijas Kultūras akadēmijā, daudzi mācās ārzemju kinoskolās.

Esmu atradusi sev skaidrojumu, kāpēc mūsu kinoaktieri ir labi, taču varētu būt arī labāki. Mums nav treniņa kinokameras priekšā. Pagaidām Kultūras akadēmijā, kas gatavo aktierus teātrim, šīs mācību sistēmas trūkst.

Par kādām kļūdām no savas kinoaktrises pieredzes brīdināt studentus?

Kino ir process, un kinoskatītāju nekad nevar apmānīt, vai šis process notiek tevī vai arī tā ir imitācija. Pārdzīvojuma imitācija. Teātrī reizēm to var, bet kino ir tik ļoti liels tuvplāns, ka to nav iespējams noslēpt. Manuprāt, kinoaktieris tiek vairāk atkailināts, un uzreiz var just, vai aktieris dzīvo šeit un tagad vai tā ir organiska teksta atrunāšana.

Pašlaik darbojaties galvenokārt Latvijā, vai ir kādi filmu projekti Krievijā?

Vasarā nofilmējos, un tikko bija mākslas filmas Dzīves likumi (Pravila žizņi, režisors Aleksandrs Kopejkins – L. K.) pirmizrāde Krievijas televīzijas kanālā RTR. Redzēs, kā būs tālāk. Jā, lielākoties esmu Latvijā.

Tūliņ jau klāt teātra balvas Spēlmaņu nakts pasniegšanas ceremonija. Vai jums simpatizē tas, kā pēdējos gados šo pasākumu režisē jaunie?

Jā, noteikti. Pagājušajā gadā bija ļoti labs pasākums – kaut kas negaidīts. Interesanti, ka tas ikreiz ir citāds – teatralizēts, padarīts atraktīvāks.

Un ja vēl ir kāda nominācija (Ināra Slucka nominēta kategorijā Gada aktrise par Vīneblas kundzes lomu režisora Vladislava Nastavševa izrādē Pērnvasar negaidot)…

Jā, ja vēl ir kāda nominācija, tad pavisam labi! Runājot par jaunajiem režisoriem, viņi nāk arī uz mūsu teātri: Vladislavs Nastavševs, Elmārs Seņkovs, Valters Sīlis… Interesanti cilvēki ar savu domāšanu. Darbs ar jaunajiem ir ļoti interesants – tu neesi kopā tikai ar savu paaudzi, līdz ar to notiek ideju apmaiņa.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja