Cilvēkiem pietrūkst saiknes ar savu dzīvi, tāpēc viņiem ir nepieciešama teātrī radītā dzīves ilūzija, lai caur to labāk ieraudzītu un sajustu savējo, – Eduarda Smiļģa Teātra muzeja direktors Jānis Siliņš 27. martā, uz Teātra dienas izcilības balvas ceremoniju sanākušajiem atgādināja Starptautiskās teātra dienas rašanās nedaudz paradoksālo jēgu. Šo tradīciju 1961. gadā Francijā iedibināja UNESCO Starptautiskais Teātra institūts. Latvijā Teātra diena īpaši plaši, kā teatralizēti tautas svētki – ar ielu gājieniem, jokiem un āksta brīvībā režīmam iedzeltiem zemtekstiem – tika svinēta 70.–80. gados.
Ar a/s Olainfarm atbalstu Latvijas Teātra darbinieku savienība sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzeju šogad sveica trīs spožas dažādu paaudžu teātra personības. Mākslinieki saņēma mākslinieka Māra Šustiņa veidotās goda zīmes – ordeņus.
Helēnas Tangijevas-Birznieces balva par mūža ieguldījumu baleta mākslā un pedagoģiskajā darbā saņēma Maruta Grosberga-Taubere (skatuves vārdā Maruta Dinga). Rīgas Horeogrāfijas skolu viņa ir absolvējusi 1960. gadā. Mācījusies pie baleta pedagogiem Valentīna Bļinova, Marinas Sizovas. Laikā no 1960. līdz 1980. gadam viņa bija Latvijas Nacionālās operas baleta soliste. No 1992. līdz 2010. gadam māksliniece bija Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas klasiskās dejas pedagoģe un ir izaudzinājusi plejādi vadošo baleta solistu. Kā vienu no spilgtākajiem pieskārieniem saistībā ar Tangijevu-Birznieci Maruta Grosberga-Taubere atceras reizi, kad ukraiņu baletā Meža dziesma, kurā viņa dejoja Nāriņas lomu, starpbrīdī baletmeistare uznākusi uz skatuves un noskūpstījusi viņu. "Jutu, ka esmu svētīta," atceras balvas saņēmēja.
"Elīna ir izaicinoši skaista, ar spēcīgu skatuvisko harismu un dabas dotu humora izjūtu, spējīga nospēlēt kā groteskas raksturlomas, tā spēcīgas traģiskas varones," šādus vārdus Valmieras Drāmas teātra aktrisei Elīnai Vānei nesen iznākušajā izdevumā 100 izcili Latvijas aktieri velta teātra kritiķe Ieva Rodiņa. Lilitas Bērziņas balvas laureāti liktenis ir lutinājis, bet arī viņa pati sevi nav taupījusi un katrā lomā metusies ar visu sev raksturīgo dzīves kaislību un profesionālo azartu. Pabeigusi Pētera Krilova kursu, XXI gadsimta sākumā viņa nonāca Valmieras Drāmas teātrī, kad tur vēl aktīvi lielo klasiku iestudēja Oļģerts Kroders. Viņu veidojušas arī lomas pie Feliksa Deiča, Viestura Kairiša, Māras Ķimeles un šobrīd – Indras Rogas, kura par Elīnu Vāni saka: "Brīnišķīga aktrise, kura mutuļo iekšējā enerģijā, apsēsta ar savu profesiju" (no grāmatas 100 izcili Latvijas aktieri).
Oļģerts Kroders ir teicis, ka viņa nevarētu būt nekas cits kā aktrise. To ceremonijā apstiprināja arī Elīnas Vānes mammas atmiņas. Mudinājusi meitu mācīties par juristi vai vismaz ekonomisti, "jo tad būs daudz naudas". Taču Elīna kādu vasaru ieradusies pie viņas un teikusi: "Mammu, tu tikai nenokrīti! Es iestājos Kultūras akadēmijā." Par aktrises raksturu liecina fakts, ka viņa pabeigusi arī studijas Ekonomikas fakultātē. "Ne vienmēr vajag klausīt vecākus, dažreiz ir jāklausa savai sirdsbalsij," ceremonijā patiesā mātes lepnumā teica Elīnas Vānes mamma. Aktrise pateicās savam Valmieras Drāmas teātrim: "Tās ir manas mājas, mana jēga, teātris ir mani izaudzinājis tādu, kāda esmu. Vēlētos, lai balva ir kā gaismas stariņš manai teātra ģimenei."
Harija Liepiņa balvas laureāts – Nacionālā teātra aktieris Arturs Krūzkops – šobrīd burtiski "spridzina" un iedvesmo ar savu radošo atraisītību un profesionālo varēšanu visplašākajā žanriskajā un tematiskajā amplitūdā. Aktieris īpašu paldies teica Ojāram Rubenim, kurš viņam kā toreizējais teātra direktors pēc viņa meklējumiem Gaļinas Poļiščukas teātrī uzticējies un paņēmis atpakaļ. Arturs Krūzkops pieļauj, ka ar Hariju Liepiņu viņu sarado tas, ka arī viņš ir mazliet dulls un "patīk meklēt to, kas pašam ir interesanti, nevis darīt to, kas ir pareizi".