Izrādes Spēlē, Spēlmani! tiešraide no Liepājas LTV1

Braucu uz Liepāju, lai klātienē konstatētu, kas tur ir priekšā, kas pakaļā, addio, brāļi un māsas! Ierakstu noskatījos, par iespēju paldies, ja ne Rubeņa komentāri, kuri jebko spēj padarīt nedaudz piedauzīgu. Tišheizeres, Kvālas k-dzes, kā arī Laukšteina k-gs nepaļāvās Rubeņa urjavām, jo slavējot kaut ko pārāk uzspīlēti, uzteicamajam objektam nodara skādi. Izteiksmīgs mācību darbs, par repertuāra izrādi to nesauktu, jo tad Čaks būtu bijis pirmajā vietā. Ne velti Tišheizeres k-dze taktiski aizrādīja, ka jaunie ir drošāki kā parasti, bet šis nav brīdis, kad diskutēt, kā vēl pietrūkst. Tagad dominēja vingrojumi, dejas, brīvie kritieni, vokāls, kas kopā ar runas demonstrējumu pasniegts komplektā ar radio mikrofoniem. Liepājas teātra akustika ir laba, zāle atbilstoša cilvēka iespējām, nav nekādas vajadzības "apsaitēt" galvu. Literatūras skolotājai ierādīta pārlieku liela, ar zināmu aptaurētību apdvesta, rūme. Gribētos zināt, kurš veidoja skatuvei domāto scenāriju. Vai patiesi pārejam uz komiksiem un īsajiem vēstures kursiem? Varēja arī mazāk izteiksmīgi varot galdu, kā arī vieglas uzvedības sieviete varēja neieplest kājas pretim skatītājiem. Tāpat apšaubu, vai Milda Grīnfelde sēdētu uz grīdas paplestām kājām, pat ja klēpī ir Čaka galva. Ja jaunajiem talantīgajiem, atbrīvotājiem aktieriem dotu katram pa trim āboliem, tad Anitai Kvālai veselu vezumu. Neba aktrises dzīves pieredze un konkrētība- tēla pamatā, paliktu domājot, ka aktiermeistarības viens komponents lemts bada maizei. Aktrise ar savu personīgo piemēru spēja ietekmēt arī citus, piemēram, Čaka lomas atveidotāju. Grūti nenovērtēt, ka fināla "Miglā asaro logs " uzstutēs uz kājām arī to daļu, kuras pietrūka, tikai lapas, ja tās notekā beru, tad gan ar šauro "e ". Manuprāt varēja iztikt bez dāmu minoritātēm, krievus arī varēja parādīt bez lozunga savdabības, lai gan jaunais aktieris spoži dejoja un lēca. Izskanēja doma, ka zemtekstam vairs nav nozīmes, jo viss taču atļauts. Domāju, ka tieši zemtekstam varētu piešķirt nepārvērtējamu nozīmi, ja Spēlmanis spēlētu par šodienu, kas tik līdzīga savā daudzveidībā tiem tālajiem laikiem.

Man šķiet, ar Liepājas teātra "mārketingu" ir galīgā pakaļā... Ja šāda līmeņa izrāde tiek nospēlēta tikai 20 (divdesmit)!!! reizes, tad teātrī kāds veltīgi aizņem krēslu. Enerģētika gāzās uz skatītāju pat par spīti TV specifikai (brīnišķīgs ieraksts, liels paldies LTV, Rubenim un, protams, Teterevu fondam, kas jau labu brīdi mūs lutina ar iespēju šādas pērles baudīt visplašākajai auditorijai)! Katarse pie ekrāna neatpalika no klātienes izrādēs izjustās.