Kroders: Dailē skaitītos kases gabals, mums publika nenāca

“Kāpēc Valmierā ejošākā ir klasika – Čehovs, Šekspīrs, tagad Šillers? Tāpēc, ka Valmierā bija remonts un teātris braukāja apkārt pa mazajām vietiņām. Skatītāji nāk, režisors var rādīt, ko uzskata par labāko. Nesen Valmierā iestudēja vienu muļķīgu komēdiju. Dailē skaitītos kases gabals, mums publika nenāca. Ar to varam lepoties.”Viņš prognozē, ka latviešu teātra līmenis celsies, kad paaugsies šobrīd jaunie talanti. Pēc O.Krodera vārdiem, pašreiz vecie noveco, bet vidējie neko īpaši prātīgu nevarot izdarīt.“_Vadonī_ redzama tikai viena krāsa. Ar Lāci tas pats. Ne jau nu Lācis bija vienīgais briesmonis, nekā. Jautājums, vai tie, kas tagad bļauj, Lāča vietā nebūtu parakstījuši? Ja neparakstītu, nošautu, un visi rakstītu, ka Lācis bija varonis. Tagad – tautas nodevējs. Normāls cilvēks. Katram ir bail no nāves, un viņš bija jauns,” režisors atbild uz jautājumu par vēstures interpretāciju teātrī pēdējos gados.O.Kroders atzīstas, ka labprātāk skatās Domburšovu, nekā teātra izrādes. Aiz koleģiālas intereses viņš noskatās Valmieras teātra izrādes, bet nepārdzīvo, ja neredz Rīgas teātru jauniestudējumus. Par savu autoritāte nosauc Pīteru Bruku.“Latvijā….Autoritāte nozīmē, ka es gribētu līdzīgi strādāt. Varbūt kādās divās Šapiro izrādēs man bija sajūta – gribētos tāpat. Nekrošus uz jautājumu, kas ir galvenais režisora darbā, pareizi teica: galvenais nošpikot tā, ka neviens nepamana. Neko jaunu izdomāt nevar. Reizēm nāk smiekli, ka kritika vai skatītāji saka – jaunums. To jaunumu es trīs reizes pa sešdesmit gadiem esmu redzējis. Attīstība iet pa spirāli, un, ja ilgi dzīvo, “jaunais” ir redzēts jau bērnu dienās.”