Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Kur paliek teksts

Krievu teātra spilgtākā tendence, kas ir vērojama festivālā Zelta maska, – trīsdesmitgadnieku paaudzes režisoru ieplūšana ar jaunas valodas meklējumiem teātros ārpus Maskavas.

Krievijas izrāžu festivāls Zelta maska ir mūsu Spēlmaņu nakts analogs, tikai plašāks (Maskavā vien ir ap 200 regulāri strādājošu profesionālo teātru, Krievijā kopumā – vairāk nekā pustūkstotis). Šogad festivāls, kas ir sūrā ekspertu un žūrijas darbā 37 kategorijās atlasītu vairāku simtu nominantu parāde, noritēja 25. reizi.

Šajos 25 gados no pasākuma, kas notiek pāris nedēļu vienreiz gadā Maskavā, tas izaudzis par grandiozu notikumu visa gada ilgumā arī citviet Krievijā un ārpus tās. Festivālam ir vairāki satelītprojekti, arī Zelta maska Latvijā, kas ik rudeni rīdziniekiem, ventspilniekiem un liepājniekiem piedāvā vairākas košas rozes no lielās Zelta maskas tortes. Vēl viens satelītprojekts ir speciāli ārzemniekiem – producentiem, kritiķiem, teātra profesionāļiem – veidots crème de la crème jeb programma Russian Case/Krievu lieta. Daļu tās izrāžu arī noskatījos.

 

Cerību nebūtībā

Žanriskie hibrīdi, kas sagādā raizes Zelta maskas žūrijai, kurai aizvien biežāk nākas svārstīties, kurā kategorijā ievietot kādu spilgtu izrādi (laikam tāpēc izveidota kategorija Eksperiments), pagaidām gan pastāv līdzās tīra žanra paraugiem. Piemēram, laikmetīgās dejas vai vienkārši dejas izrādes Maskavas dramatiskajos teātros notiek jau sen (Rīgā nāk prātā Visas manas vājības ir tavas lūpas Nacionālajā teātrī). Lūk, tāda ir arī Gogoļa centrā, kas aprīlī svinēja sava mākslinieciskā vadītāja Kirila Serebreņņikova atbrīvošanu no pusotru gadu ilgušā mājas aresta krimināllietā, kurā režisors apsūdzēts par līdzekļu piesavināšanos. Kirila Serebreņņikova izrāžu horeogrāfs – šoreiz arī režisors Jevgeņijs Kulagins – ar horeogrāfa Ivana Jestegņejeva līdzdarbību kā izaicinošu atbildi tiem, kas cerēja – ar šo arestu teātris beigsies –, iestudējis izrādi Šekspīrs.

Pirmkārt, to skatoties, aizraujas elpa, jo to visu dara aktieri, kuriem deja nav ne augstskolā apgūta, ne ikdienas nodarbe. Otrkārt, pārceļot dejas (arī dziesmas) valodā Šekspīra galveno traģēdiju "atslēgas" brīžus, aprakstāmus ar vārdiem "atriebība", "vardarbība", "slepkavība", "ārprāts", arī pavisam mazliet "mīlestības" un ļoti daudz "nāves", panākta tik intensīva, fantāzijas pāri malām pārplūstoša, pusotru stundu ilga norise, ka liekas – nupat jau ir par daudz. Par daudz efektu, atsauču, objektu, stāstu, noslēpumu, un šķiet neiespējami izsekot naratīvam. Teksts, kas minimāli ieplūst izrādē dziesmu un neskaidru monologu veidā, nekādā veidā nekalpo sižeta virzīšanai.

Izcila skaņu celiņa pavadībā notiek Hamleta tēva spoka parādīšanās, Ģertrūdes dzemdības (starp vecākās paaudzes aktrises Irinas Vibornovas kājām traģikomiskā neatlaidībā izlokās/izkārpās teju visi izrādes aktieri vīrieši), Monteki un Kapuleti austrumu cīņai līdzīgā agresīvā sadursme, karaļa Līra neparasti mierīgā ārprāta aina, Svetlanas Mamreševas izcilais baroka operas dziedājums (kā viens teātris spēj sapulcēt tādu skaitu tik daudzpusīgi apdāvinātu cilvēku!), žņaugšana, mirkšana ūdenī, kailā Laerta cīņa pašam ar sevi un zobenu, un vēl, un vēl.

Sapnis vasaras naktī izrādē Šekspīrs ir vienīgā citētā komēdija, vienīgā mazliet frivolā epizode ar maigām lampiņu virtenēm un izdziedātu popdziesmu. Kā jau Šekspīram, beigās visi aiziet cerību – vai bezcerības? – nebūtībā, apklāti ar zelta folijas priekškaru (līdzīgu materiālu Nacionālā teātra izrādē Pūt, vējiņi! izmantojusi scenogrāfe Monika Pormale).

 

Bogomolova glamūrs

Čehova Trīs māsas režisora Konstantīna Bogomolova iestudējumā (2018) Maskavas Dailes teātrī turpina savulaik par huligānisku un provokatīvu sauktā režisora ceļu uz stilīgu meinstrīmu. Izrāde ir gudra, vēsa un eleganta. Lielākoties sēžot gaumīgi lakoniskā viesistabas interjerā, ko radījusi scenogrāfe Larisa Lomakina, bet dažbrīd to arī pārstaigājot, aktieri un aktrises neitrālā, brīžam pat tādā kā ātrlasīšanas intonācijā izrunā Čehova tekstu, mazliet, tikai mazliet dodot mājienu, ko viņi patiesībā jūt un domā.

Gudra šī izrāde ir tāpēc, ka atbilst autora stilam, kurā personāži bieži runā kaut ko ne visai būtisku, bet ir skaidrs, ka runa ir par ko citu. Šīs māsas kā kukaiņi dzintarā ir sastingušas jau no pirmās ainas. XXI gadsimtā mums ir skaidrs, ka ne uz kādu Maskavu viņas neaizbrauks, un arī viņām pašām tas ir skaidrs, tāpēc runāšana notiek, jo Čehovs tā ir uzrakstījis.

Krievu kritiķi Larisas Lomakinas veikumā saskata gan līdzību ar ikoniskā režisora Kristofa Martālera (un ne tikai viņa) scenogrāfi Annu Fībroku, gan atsauci uz amerikāņu mākslinieka Dena Flevina gaismas stieņu instalācijām. Aktieru spēles veids ir eiropeisks. Pirms padsmit gadiem par šo jauno stilu, kas krasi kontrastēja ar citur redzēto krievu aktieru eksaltēto, nospriegoto un skaļo spēles veidu, es biju sajūsmā. Šodien Konstantīna Bogomolova kārtējais glancētais darbs mulsina. Interjers kā žurnālu lapaspusēs, eleganti tērpi, atturīga spēles maniere, videoekrāni, kas ļauj izbaudīt aktieru emocionāli askētiskos tuvplānus, kāds songs vai šlāgeris un visbeidzot rozīnītei – vismaz viena travesti (vai neatbilstoša vecuma) loma – to esmu redzējusi pārāk daudzās viņa izrādēs, lai negaidītu atbildi uz jautājumu "par ko ir stāsts".

Šoreiz to īsti nesaņēmu. Tomēr priecājos, ka neaizgāju pēc pirmā cēliena, – ievilka aktrises Darjas Morozas spēja inteliģentā, citādā barona Tuzenbaha lomā atsvešināto intonāciju savienot ar fatālu, nenovēršamu mīlestību pret Sofijas Ernstas pusplaukušam pumpuram līdzīgo Irinu, neatstājot pat vietu pārdomām, kāpēc šajā lomā ir sieviete. 16. aprīlī Zelta maskas apbalvošanas ceremonijā Maskavas Lielajā teātrī aktrise par šo lomu saņēma balvu kategorijā Labākā sieviešu loma/drāma.

 

Atmiņu plūdi

Režisoru Sergeju Ženovaču atcerējos saistībā ar divām izrādēm, kas par pārsteigumu pašai izrādījās mana paliekošākā krievu teātra pieredze šogad un apliecina arī spilgtāko tendenci – trīsdesmitgadnieku paaudzes režisoru ieplūšanu ar jaunas teātra valodas meklējumiem teātros ārpus Maskavas. Pirms desmit gadiem Sergejs Ženovačs savā Teātra mākslas studijā bija iestudējis Andreja Platonova stāstu Potudaņas upe. Viņa izrādes intonācija no gaišas smeldzes līdz tikpat gaišam priekam skanēja manī ilgi pēc tās noskatīšanās. Jaunā režisora Sergeja Čehova Potudaņas upē Pleskavas Aleksandra Puškina teātrī prieka un gaišuma ir maz.

Kategorijā Mazās formas izrāde nominētais iestudējums pārbauda teātra skatītāju pacietību. Tas noārda, taču, laikam ritot, atklāj jaunas sakarības starp izrādes vizuālo un vārdisko slāni – tie ir šķirti, atrodas it atšķirīgās plaknēs, bet beigās tomēr saplūst. Platonova teksts ir atsevišķi eksistējoša izrādes daļa (aktieru ierunāta, iebubināta, brīžiem izzūdoša, neskaidra), nevis daļa no aktierspēles vai notiekošā. Tas, ko redzam, ir krēslaina fragmentāru atmiņu pilnas apziņas telpa, kuru piepilda likteņa biedri – nesaprotamas, neatpazīstamas personas. Vai tas būtu veco ļaužu pansionāts (zaļas sienas, dienasgaismas spuldzes, vienkāršas flīzes), kur demences skartais Ivans atceras jaunību? Atmiņas, līdzīgi ūdenim, kurš sūcas pa pagrabstāva logu, aizvien intensīvāk appludina veco vīru, pārklājoties ar brīžiem nesaprotamu realitātes murdoņu un agresiju.

Titri, kas palīdz saprast, kurā Platonova stāsta punktā atrodamies, ļauj kā nebūt noturēt sižeta pavedienu. Līdz galam neuzzinu, vai tas, ka aizkadrā lasītais Platonova stāsts kļūst aizvien decentāks, ir apzināts režisora gājiens, kas liecina, ka galvenā varoņa atmiņā jaunības mīlestības stāsts kļūst arvien skaidrāks, vai vienkārši Platonova stāsta jauda un tiecība uzveic dekonstruēto, sadrusmtaloto dzīves un teātra realitāti?

Teksts kā atsevišķs, aizkadrā eksistējošs elements ir arī Sanktpēterburgas Lielā dramatiskā teātra afišā rodamajā apvienības Teatr TRU izrādē Mežonīgo rietumu pēdējais vējš, kas nominēta Zelta maskai kategorijā Eksperiments. Teksts patiesībā ir suģestējoša lamu straume, kas mijas ar mitoloģisku stāstu par dimanta vērsi. Arī šī izrāde notiek trijās plaknēs. Maza skatuve, virs tās – ekrāns, uz kura reāli notiekošais, caur kamerām translētais tiek stilizēts vecu kinovesternu stilā, un vēl ir režisora Aleksandra Artemova balss, kura Rietumu filmu leģendāri nazālo krievu ierunātāju stilā runā visus dialogus aktieru vietā. Īstie aktieri runā neartikulēti, it kā "angliski". Četri laupītāji kovboji meklē dimanta vērsi, kurš dos tiem neierobežotu varu, un satiekas tavernā, lai izkāpinātā, pašaizliedzīgā, neiedomājamā, Rablē cienīgā rupjībā atklātu, ko darījuši meklējumu starplaikā, lamātu cits citu un mēģinātu nobeigt. Skatītāji cits pēc cita pamet zāli. Lielākā daļa kā hipnotizēti tomēr paliek. Tas, ka tieši šo izrādi leģendārā teātra simtgadē Russian Case veidotāji piedāvā ārzemju skatītājiem, ir nudien asprātīgi.

Top komentāri

eva
e
Paldies par rakstu! Krievijā teātra dzīve izklausās interesantāk kā Latvijā.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Daudz iespēju pārdomāt, kas ir mīlestība

Franču komponista Fransisa Pulenka dedzīgi rakstītā opera Karmelīšu dialogi (1956) vēsta par karmelīšu mūķenēm, kuru šīs zemes gaitas vardarbīgi aprāvās uz ešafota Franču revolūcijas laikā 1794. gadā.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja