Latvieši nāk

Blaumaņa festivāku gaidot, uzvedīs parafrāzi par Blaumaņa Raudupietes tēmām. Varēja jau gan nepārprotami uzrakstīt, vai tas būs režisora skatuves variants vai arī iespējams, ka tas būs kopdarbs,kurā radošā grupa,kā saka, saviem vārdiem izteiks šodienīgu viedokli, darbojoties it kā Blaumaņa tēlu un savstarpējo attiecību sistēmā. Ir jau minēts, bet nebūs par lieku atgādināt,ka tieši Valmieras teātra nopelni Rūdolfa Blaumaņa daiļrades godā celšanai ir sevišķi. Teātra repertuārā esam redzējuši gandrīz vai par drāmu notaksētos "Trīnes grēkus", literāro darbu kompozīciju "Aizbirušais avots", stāsta "Baltais" skatuvisko risinājumu un pat ārkārtīgi reti iestudēto "Potivāra namu"... Latviešu teātra vēsturē paliek P.Lūča, M.Ķimeles, O. Krodera, V.Maculēviča Blaumaņa lugu interpretācijas. Valmieras teātra jaunāko laiku Rūdolfa mantojuma apguves "rekordista" tituls pienākas režisoram Feliksam Deičam. Annas tante Brigadere no Tērvetes pašlaik nav modē, autores dramatiskie darbi visvairāk uzvesti pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Pēckara periodā visbiežāk cilāta drāma Raudupiete (pēc Blaumaņa) un pasaku lugas "Maija un Paija", "Sprīdītis", "Princese Gundega un karalis Brusubārda", kā arī komēdijas "Lielais loms", "Kad sievas spēkojas", "Sievu kari ar Belcebulu". Tad nu nesteigsimies jauno, talantīgo režisoru Elmāru Seņkovu kritizēt par nespēju izlasīt lugas eksemplāru. Ievērosim arī to,ka Nacionālajā teātrī Elmārs iestudē Blaumaņa "Purva bridēju", ne drāmu "Ugunī". Ja pieskaitām režisora inscenētos "Indrānus" Rīgas Krievu teātrī, varam jau iztēloties,ka Elmāra personā esam atraduši jaunu Blaumaņa interpretu. Kas zina,nākamgad ap šādu laiku izdzirdēsim par vēl vienām "Skroderdienām",kas bagātinās visu garo šīs dziesmu lugas epopeju.