Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos Kapusvētku PR

Fantastiska izraade... man ljoti patika...

Kapu svētkos, kuros esmu bijis visdažādākajos Latvijas nostūros, balles, koncerti un pat teātra izrādes ir tradīcija, bet pēc kapsētā gulošo tuvinieku apmeklēšanas. AIZ KAPU VAĻŅA. lATVIEŠU PARAŽĀS JAU NAV TIKAI SKUMŠANA UN BĒDĀŠANĀS, BET ARĪ LUSTĒŠANĀS, AIZGĀJĒJIEM PAR PRIEKU. Šnabis un ēšana tieši pie kapu kopiņas nāk no krieviem. Nezinu, varbūt, ka Latgalē. Taču tiktāl mīcīšanās, kā tas redzams izrādē, mīlas lietu kārtošana un spaidīšanās pie krusta nav gan manīta. Varbūt, ka ir izņēmumi. Tas ir iekšējas kultūras jautājums. N. T. cīnās par savu skatītāju (izdabājot). Tāpat Daile. Mūsu skatuves pārpludina surogāti, tai skaitā muzikālie koncerti un retrospekcijas. Mazumā iet uzvedumi, kas veidotu aktieru- MĀKSLINIEKU biogrāfijas.Par daudz sēnalu. Aizvien vairāk dominē aktieri kā veikli un bezbailīgi bezgaumīgu sižetu atrādītāji. PERSONĪBAS ar uguni jāmeklē. Zinu, ka arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikos drukāja un arī uzveda čupām grafomānu sacerējumus. Džilindžers, šķiet, izsmēlis arī savu perversiju baļļu. Talantīgs cilvēks. Vai viņam mākslinieka misijas apziņas nemaz nav? Dažreiz šķiet, ka tas par stipru teikts. Varu drēt, ka "Anna Kareņina"mūžam neparādītos uz N. T. skatuves, ja Indra roga pati nebūtu režisore ar spēcīgu ietekmi uz N. T. vadību un, ja viņai līdzās nestāvētu režisors MIhails Gruzdovs., kuram, kā jau ikvienam, ir arī neveiksmīgas režijas, bet pasaules uzskats, kas saistīts ar Dieva klātesamības izpratni, ir dzīvs un respektēts viņa dvēselē. Varam lūgt tikai Dievu, lai mūs sarga no skatuves mākslas degradācijas, kas ir dvēseles barotava un mūsu vertikāle. Pēc dienišķās maizes noskrējušies aktieri, nereti, uznākot uz skatuves ( svētnīcas) dēļiem, izskatās tā it kā būtu tur ieradušies ar iepirkumu maisiņiem un no skatuves vilktu caurvējš. SARGĀSIM TO, KAS MUMS DĀRGS! Nepārvērtīsim skatuvi, kas ir otra baznīca,par sēbalu krātuvi un nepielīdzināsim to valsts vadošajam un faktiski vienīgi stiprajam, valdošajam procesam- lai daru, ko darīdams, ka tik NAUDA.

ka ne vienmēr skatā, kur divi bučojas, kāds saskatīs drāšanos. :)

Atzīmēšu,tas notika Vidzemē,tālu no vietām kur runāja citās mēlēs.

Izrādi vēl neesmu redzējusi,bet runājot par kapu svētkiem,Jums nav taisnība.Kad biju maziņa (man 50)vasarā laukos braucām uz kapu svētkiem.Visi sapucējās ,ņēma lidzi ēdamo ,deķīti iejūdza zirgu un uz kapiem.Sīkumus neatceros,bet pasēdēšanas notika baznīcas pakājē.Neviens jau nepiedzērās,bet tas bija kopā būšanas laiks.Mums bērniem baigi patika.

vai tas būs otrais "GŌTISKAIS" gabals kopš "Spēlēju, dancoju"?

Kapu svētki Latvijā NAV POPULĀRI. Tā ir kopta tradīcija, retā,kas vēl turas stiprI. Vērojama arī tendence, ka to organizatori ar saviem priekšnesumiem traucē. Cilvēks vairāk ciena klusumu un dodas turp jau iepriekš, lai varētu pārdomāt sakrājušās domas un pieminēt savus tuviniekus bez burzmas. Tie šņabji un klačas laikam vairāk būs bijuši cieņā tai pusē, kurā iegriezusies dramaturģe Aiva Birbele. Režisoram,protams ,izdevīgāks tāds risinājums, kur var izvērsties ar krāsām.