Māra Ķimele iestudē “Otello”

“Vai Otello ir naivs, lētticīgs muļķis? Kādēļ Jago tik viegli izdodas ar viņu manipulēt?  Kādēļ Dezdemona aizbēga no mājām un apprecēja mori? Vai liela greizsirdība ir lielas mīlestības pazīme? Vai cilvēks pats zina savas robežas? Vai cilvēks spēj mainīt savu dabu? Šādi jautājumi rodas, domājot par Šekspīra “Otello”. Gribētos veidot izrādi, kas meklē atbildi uz šiem jautājumiem. Izrādi par Otello skrējienu pretī nāvei jeb piedzimšanai. Izrādes žanrs – krimiķis, ” izrādi piesaka režisore M.Ķimele. Andris Keišs, kurš spēlē Otello, atzinis: “Man, strādājot pie “Otello”, galvenais ir priekšstatu laušana. Izrādās, ka Dezdemonu nodur, ne nožņaudz. Izrādās, ka Jago nav ļaundaris. Izrādās, ka Otello ir spēcīgs karavadonis un nepieredzējis jauneklis vienā (tumšā) ādā. Un, protams, vēl joprojām nepārspēti  dialogi.”“Izrāde ir kā Cirka spēle caur palielināmo stiklu. Metamā kauliņa punktu skaits pārvieto spēles figūras pa laukumu, attālinot vai pietuvinot uzvarai. “Otello” ir par to kā viens cilvēks šmaucas ar metamo kauliņu, bet otrs tic, ka tas ir viņa liktenis,”  par izrādi stāsta Jana Čivžele (Dezdemona).Savukārt galvenā ļaundara Jago lomas attēlotājs Kaspars Znotiņš Šekspīra traģēdiju redz kā spēli: “Es gribu spēlēties. Gan labā nozīmē, kad caur spēli panāk vieglumu, gan sliktā nozīmē ,kad spēlējoties paliek paviršs. Lai! Redzēs, kas būs! Jo, ja nepamēģināšu, tad nezināšu, cik tālu varu aizspēlēties. Es neesmu Jago, es tēloju Jago. Tēloju karavīru, kurš ir karojis, nokāvis. Tēloju piekrāptu, bet mīlošu veci. Tēloju, spēlēju. Mētājam caurules, izliekamies, ka caurules ir taures, zobeni, lielgabali, noklausīšanās ierīces-pēc vajadzības. Izliekamies, ka ir vētra, stumdām kastes pa skatuvi kā nenostiprinātu kravu uz kuģa. Imitējam mīlestību, kaisli, neprātu, greizsirdību, skaudību un bailes. Izliekamies, ka smejamies, piedzeramies, drebam drudzī, raudam, slīcināmies un slepkavojam. Cik tālu šitā aizspēlēsimies? Cerams, ka tālu!”