Māra Ķimele. Latviešu Karaļa Līra struktūra

Ar režisori runājām par atšķirībām starp toreiz un tagad, R.Blaumaņa aktualitāti, teātri un cilvēciskumu.Emocionāli, skaisti, godīgi "Cik esmu lasījusi Laura (Gundara) izteikumus, abi iestudējam Indrānus par saprašanās iespēju. Pat vistuvākajiem cilvēkiem saprasties ir ārkārtīgi grūti, un tās uzvaras, kuras cilvēki izcīna saprototies, ir varbūt visnozīmīgākās uz pasaules. Jo tas notiek ārkārtīgi reti," lūgta pastāstīt, kas Indrānos tieši tagad tik aktuāls, lai pie iestudēšanas ķertos divi režisori, stāsta M.Ķimele. Otra tēma, kas izkristalizējas sarunā ir — kā iet uz priekšu, neiznīcinot to, kas bijis pirms tevis. "Tās sentences, ko Indrāntēvs skaita... Mēs runājām, ka tos viņam teica tēvs, tēvatēvs un viņa tēvs. Nemainīgi saukļi un prasība, lai tie tiktu burtiski izpildīti, neskatoties ne uz ko, veido cilvēkos imunitāti, pat ja tajos ir ļoti daudz patiesības. Nekas nevar būt sastindzis, viss jāskata kontekstā, citādi zūd dzīvība. Tur nav izejas — noslēgtām sistēmām ir jāsabrūk, tas ir dabas likums." Kā vēlāk sarunā M.Ķimele uzsvērs, taisnība Indrānos nav nevienai paaudzei, kaut "latviešu Karaļa Līra struktūra" tomēr automātiski nozīmē — skatītāji nostāsies vecākās paaudzes pusē. "Kaut subjektīvi abi veči ne tuvu nav simpātiski, daudz kļūdu savā mūžā sastrādājuši — Eduards jau neradās no gaisa — skatītāju simpātijas vienmēr paliek Līra un Indrāntēva pusē tāpēc, ka viņam pieder tā lielā taisnība. Tāda pavisam lielā taisnība. Ir tomēr taisnība, ka nevajag visu iznīcināt. Blaumanis ļoti rūpīgi izseko līdzi tam, kā tas apgriežas ar kulaku pret tevi pašu — arī Eduardam jau nebūs lielas laimes, kad tēvs un māte nomirs. Protams, pārkāps līķim pāri un dzīvos tālāk, bet... Tā ir emocionāla, skaista un ļoti, ļoti godīga luga. Tāpēc jau Blaumanim drāmas ir tik traģiskas, ka viņš nevar sameloties. Un tad kompensē komēdijās, kur cilvēkiem tomēr izdodas atrisināt savus muļķīgos sarežģījumus. Kā Skroderdienās — tas nav pārsteidzoši, ka latviešiem tik ļoti patīk šī luga. Jo tur viss ir pareizi, un katrs instinktīvi jūt, ka, jā, varētu dzīvot arī šitā." Cilvēkus, ne idejas Kā šie Indrāni atšķirsies no 70.gados iestudētajiem? "Tie bija laiki, kad tiešām iestudējām par ideju, par mūsu zemi, arī pret sistēmu, toreiz — padomju. Līdz ar to bija vairāk patētikas, vairāk tika spēlēti Blaumaņa teksti un idejas. Šoreiz mani interesē cilvēki — kas ar viņiem notiek, kādi tie ir. Tas, starp citu, nav nemaz tik viegls uzdevums, jo Blaumaņa teksti ievelk savā intonācijā, aktieris pielīp pie tiem kā pie mušpapīra." Ne Ilzes Vītoliņas tērpi, ne Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija izrādē nav sadzīviski raksturojoši, kaut arī par nereālistiskiem tos arī nenosaukt. "Skatītāji to varbūt pat neievēros, bet man bija ļoti svarīgi, ka pēdējie simts gadi uz skatuves ir vienlaicīgi. Mēs kaut kā joprojām esam ļoti tuvu Blaumanim, tāpēc man negribējās aktierus ieģērbt mūsdienu vai pagātnes drēbēs, jo piederība konkrētam laikam nav svarīga. Svarīgas ir sāpes un neatrisinātās lietas, kas ir mūsos. Saprasties, kopā iet uz priekšu, nevis nocirst, noslepkavot, pārkāpt pāri un tad iet tālāk. Eduards varētu pastāvēt, ja meklētu saikni ar to iepriekšējo sistēmu un veidotu jauno, atrodot veidu, kas pieņemams tēvam. Lūzuma punkts man liekas ir ceturtajā cēlienā, kur Indrāntēvs saka — vai viņš nevarēja ar mani aprunāties? Nevarēja. Eduardam bija bail, viņš zināja, ka neļaus. Jā, protams, droši vien neļautu nocirst visus kokus, un pareizi. Bet viņi nocirstu trešdaļu, kas audzināta lietaskokiem... Viss būtu ļoti vienkārši. Bet viņš zina, ka ar tēvu nesaprotas. Un tāpat Ieva — viņā taču vispār nav agresijas, viņa tikai kā kārtīga sieviete cīnās par savējiem, jo zina, ka vecāki viņas ģimeni nīdē laukā. Viņas dēļ Eduardu izdzina no mājas pliku, un viņš aizgāja — tā ir liela mīlestība. Desmit gadus ne vectētiņam, ne vecmāmiņai nekāds Edžiņš vai Eduards nebija vajadzīgs." Daudzslāņainību režisore izmanto arī izrādes stilistikā. "Man ļoti svarīgi, kā mainās spēles stils izrādes gaitā. Nav svarīgi, skatītājs šo maiņu pamana vai nē, bet tas uz viņiem iedarbosies. Beigās mums ir tīrs spēles teātris, un Blaumanis to ļauj, jo viņš nav reālpsiholoģisks autors. Paskatieties, ko viņš katru dienu redzēja pa logu, dzīvodams pie Rozentāla, un sapratīsiet, ka tas nav lauku onkulītis, kas apķēries ap bērziņu raksta lauku lugu." Šis spēles moments režisorei īpaši svarīgs, lai dotu iespēju paskatīties uz izrādē skartajām problēmām no dažādām pusēm. "Tā ir arī lugā. Protams, to var nemanīt, bet ir kur deformācija bez negatīvās pieskaņas, rakurss kā japāņu glezniecībā vai el Greko, kad tu vienlaikus skaties no augšas un apakšas vienā plaknē… Tas man patīk. Lai izpausme ir sadzīviska, bet virsbūve, montāža notiek skatītāju galvās." Koki, protams, ir svarīgi. "Man, braucot uz lauku mājām, arī viss ir nozāģēts, viss. Un interesantākais, ka latvieši zāģē kokus jūnijā, kad putni perē, svētdienās. Tad tiešām liekas — pilnīgi degradējusies tauta. Jo katrs idiots zina, pat es, pilsētniece ceturtajā paaudzē, ka kokus zāģē ziemā. Lai neizpostītu visus, kas tur dzīvo, lai neizārdītu ceļus, lai koks nekliegtu, lai sulas nešķīstu... Mūsu tauta zāģē jūnijā, un tas man liekas ārkārtēji liels noziegums pret dzīvību, pa īstam cinisks noziegums. Interesanti, arī Eduards zāģē vasarā.