Marija Bērziņa Māsā Kerijā grib parādīt cilvēku, kam ir savi sapņi, tikai viņam raksturīga burvīga naivitāte
Pirmoreiz tā pa īstam Nacionālā teātra dziedošo aktrisi Mariju Bērziņu ievēroju Ziemassvētku koncertā, kad viņa, tērpusies sarkanā kleitā, iznāca uz skatuves un kopā ar Latvian Blues Band puišiem sāka dziedāt savā zemajā, samtainajā balsī - tā, ka skudriņas skrēja pa kauliem... Tikpat spilgta Marija bija Teātra dienas koncertā, lieliski parodējot Pirates of The Sea. Bet pašreiz visas viņas domas aizņem gatavošanās mūziklam Māsa Kerija, ko iestudē režisore Gaļina Poliščuka - galu galā, pirmizrāde gaidāma jau pēc mēneša.
Kādas ir tavas izjūtas, gatavojot šo lomu?
Laikam jāatbild tā, kā mācīja Edmunds Freibergs - viss ir procesā. (Pasmaida.) Ja nopietni, darba ir patiešām daudz. Tā tomēr man ir pirmā galvenā loma uz šā teātra skatuves, tādēļ izjūtas ir tādas neparastas un - jā - jaukas.
Nebaidies, ka tavu Keriju salīdzinās ar iepriekšējiem iestudējumiem?
Nē, jo neesmu nevienu no tiem redzējusi. Šī būs pilnīgi cita Kerija. Bet izjūtas gan ir interesantas - arī tāpēc, ka pirmo reizi mūžā esmu spiesta sevi analizēt. Pirms tam man nav bijis vajadzības piefiksēt savas emocijas. Ir dažas lietas, ko laikam neesmu Kultūras akadēmijā pietiekami uzmanīgi klausījusies. Tagad par šīm lietām man ļoti daudz nākas domāt - piemēram, par iekšējo monologu, par notikumu, uz kuru ir jāreaģē. (Lepni.) Līdz ar to esmu sākusi rakstīt dienasgrāmatu, ko nekad iepriekš neesmu darījusi. Tur fiksēju gan dienā piedzīvoto, gan savas izjūtas, gan to, kā pati mainos. Mēģinu šīs izjūtas noformulēt sev. To varētu salīdzināt ar bērnu, kurš mācās lasīt: viņam ir trīs burti - A, B, un C -, bet viņš vēl nezina, kā tos salikt kopā... Nav jau nekāds noslēpums, ka ikviena jauna loma ir kaut kā jauna sākums. To varētu salīdzināt ar procesu, kad no dimanta tiek izslīpēts briljants.
Kā tu raksturotu savu varoni?
Tas ir stāsts par vienkāršu meitenei, kas nāk no laukiem, no nabadzīgas vides, un dodas uz Čikāgu meklēt laimi. Sākumā viņas laimes izjūta slēpjas materiālajā labklājībā un ģimenē, bet pēc tam Kerija kļūst par aktrisi - būtībā nejaušības dēļ. Un tad sākas iekšējā diskusija - māksla vai dzīve... Nu, apmēram tā.
Ja runāju par sevi, man pašreiz prioritāte ir skatuve, jo - kad tad, ja ne tagad? Taču negribu aiziet arī taisnvirzienā un 35 gadu vecumā attapties, ka man nav ne draugu, ne ģimenes. Tā ka "tuvākās piecgades plānam" vajadzētu būt - ģimene un bērni...
Ko es gribu ar šo lomu pateikt? Man šķiet, ka šajā laikā, kad savstarpējās attiecības ir sačakarētas līdz pēdējam, kad skrienam viens otram garām, ir svarīgi parādīt cilvēku, kam ir savi sapņi, tikai viņam raksturīga burvīga naivitāte, kas var atļauties būt sentimentāls labā nozīmē, glabā savas vērtības, pie kurām mums visiem varbūt tomēr kādreiz derētu atgriezties.
Tik liela loma tev laikam ir pirmoreiz?
Īstenībā pirmā lielā loma man bija jau Kultūras akadēmijas diplomdarbā, kad pie Annas Eižvertiņas Ķiršu dārzā spēlēju Raņevsku. Tad, mācoties 4.kursā, Nacionālajā teātrī pie Regnāra Vaivara spēlēju izrādē Galka Matalka, kas diemžēl nepalika repertuārā pārāk ilgi - galvenās varones atveidotāja Inga Misāne kļuva par māmiņu.
Kerija pašreiz ir mana lielākā loma. Tā ir arī liela uzticēšanās, un par doto iespēju vislielākais paldies ir jāsaka Maestro Raimondam Paulam un režisorei Gaļinai Poliščukai. Pirmoreiz brīnišķīga sadarbība ar Maestro izdevās koncertuzvedumā Mīlestības puķe, kur Lāsma Kugrēna un Juta Vanaga runāja Austras Skujiņas dzeju, es dziedāju tās dziesmas, ko kādreiz dziedāja Aija Kukule, bet Maestro pats sēdēja pie klavierēm. Šis koncerts notika tikai pāris reižu, jo bija veltīts konkrētam gadījumam - 18.novembrim, Latvijas valsts dzimšanas dienai. Tas bija viens liels brīnums, kas sanāca no šī koncerta, jo Pauls nav tikai brīnišķīgs pianists un komponists. Ja viņš uz klavierēm pavada dziedātāju, man liekas, neko labāku nevar vēlēties. Kopš tā koncerta palika doma, ka vajadzētu sadarboties, un tagad šī ideja ir piepildījusies.
Arī Dita Lūriņa spēlēs Keriju. Šķiet, jūs būsiet divas pilnīgi dažādas Kerijas...
Un paldies Dievam! Esam ļoti atšķirīgas visā - gan vizuāli, gan tembrāli, arī pēc rakstura. Taču man tas šķiet ļoti labi un interesanti, lai gan būtību spēlēsim vienu un to pašu... Atceros, savām kursa biedrenēm, kuras ļoti pārdzīvoja, ka viņām jāspēlē viena loma, taču abas ir tik atšķirīgas, kādreiz teicu: Mīļās meitenes, tur jau ir tas foršums, ka ikkatrs no aktieriem ir tik unikāls, tik atšķirīgs!
Šķiet, jūs abas tīri labi esat saspēlējušās jau LTV seriālā Neprāta cena...
(Smejas.) Jā, tur esam labākās draudzenes - Marta un Rita... Mēs jau ar Lūriņu smējāmies, ka drīz varēsim laulāties, jo kopā skraidām no teātra uz televīziju un atpakaļ... Un tagad vēl Kerija!
No kā tu esi mantojusi savu skaisto balsi?
Abi mani vecāki - Lenvija Sīle un Andris Bērziņš - ir dziedošie aktieri. Kad mamma mācījās aktieros, viņai pat piedāvāja dziedāt Operetes teātrī. Tēvam balss ir dabas dota. Tā ka savu balsi, manuprāt, esmu mantojusi no abiem vecākiem. Mamma gan vairāk bija soprāns, es "velku" uz mecosoprānu un altu.
Vai tolaik, kad dziedāji karaoki pie Aivara Freimaņa jeb Frīda, domāji, ka kļūsi par aktrisi?
Ak Dievs! (Smejas.) Pēc Franču liceja beigšanas man bija periods, kad domāju - nekādus aktierus! Pēc tam iestājos politologos, jo šīs lietas mani ļoti interesēja. Taču jau pēc gada sapratu, ka tas ir drusku sausi... Tas, ka dziedāšana un mūzika vienmēr bijusi un būs manas dzīves sastāvdaļa - tas gan bija skaidrs. Savukārt karaoke man iemācīja strādāt ar balsi un mikrofonu. Taču, dziedot karaoki, balsi drusku pabojāju, jo gribot negribot sākās tāds neliels manierīgums. Pēc tam man bija zināmas problēmas dabūt smuku un brīvu toni. Darbs ar balsi jau nekad nebeidzas, jo balss ir instruments, kas nepārtraukti jāvingrina - tāpat kā balerīnai kājas.
Un tad tomēr izlēmi par labu skatuvei...
Jā, turklāt tajā gadā, kad stājos Kultūras akadēmijā, uzņēma tikai leļļiniekus. Tomēr nevienu brīdi nenožēloju, ka iestājos tieši leļļiniekos - domāju, ka no tā esmu tikai ieguvusi. Kursa vadītāja Dace Skadiņa mums sagādāja iespēju apbraukāt festivālus visā pasaulē... Vienīgā problēma, ka par mums neviens neko īsti nezināja, tādēļ vienreiz savācāmies paši un aizbraucām pie Krodera, pie Hermaņa, pie Mišas (Mihaila Gruzdova). Kad gandrīz visi atnāca uz mūsu diplomdarba izrādi, tad bija lielie brīnumi - ka spējam nospēlēt ne tikai kaķīšus un zaķīšus, bet arī kaut ko nopietnu. Nu, te ir rezultāts: Nacionālajā teātrī esam četri: Mārtiņš Brūveris, Liene Gāliņa, Juta Vanaga un es.
Vai tev traucē, ja cilvēki saka: o, Marija Bērziņa - Andra Bērziņa meita?
Tagad vairs ne, taču - šis komplekss man ir bijis, regulāri un ilgi. Iespējams, tieši tāpēc augstskolā pedagogi mani krietni vairāk tiranizēja un nedeva nekādas atlaides. Bet tā jau ir bijis ikvienam aktiera bērnam, jo - aktieru bērni ir suga! (Smejas.) No otras puses, esmu ļoti pateicīga saviem vecākiem, kuriem abiem ir izcilas skolas: mātei - Šapiro skola un tēvam - Liniņa skola. Neko labāku Latvijā nevar iedomāties. Abi vecāki man ir iedevuši patieso vērtību pamatus. (Domā.) Protams, bija brīdis, kad mani neuztvēra kā autonomu cilvēku, bet kā Andra Bērziņa meitu. Taču nu jau tas laiks, šķiet, ir garām. Ir cilvēki, kuri man teikuši, ka esmu stulba, jo šo radniecību neizmantoju kā reklāmu. Bet tikai mani vecāki zina, cik daudz man ir "maksājušas" studijas, cik daudz bijis histēriju un asaru tieši izteikumu "tu jau esi aktieru bērniņš" dēļ. Droši vien tādēļ nostrādāja mana spītība, ar zobiem un nagiem pierādot, ka varu būt pati. No saviem vecākiem nemaz negribu aizbēgt. Tomēr gribu būt un pastāvēt arī pati par sevi.