Šovakar JRT lugas “Rambuku” pirmizrāde

 Juns  Fose literatūrā debitē pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā, darbojoties dažādos žanros – dzejā, īsprozā, rakstījis esejas, romānus, grāmatas  bērniem, arī tulkojis. Viņš spītīgi raksta jaunnorvēģu valodā (nynorsk), kuru rakstībā lieto tikai ap 10 % Norvēģijas iedzīvotāju.  Rakstīšanu un literatūru Fose uztver kā iekšēju nepieciešamību, pretējā gadījumā tā kļūst par mirušu valodu un mirušu literatūru.Divas lietas rakstnieku kaitina. Pirmā - ja māksla kļūst tik reālistiska vai tik privāta, ka līdzinās dzīves atreferējumam. Otrā - ja literatūra ir tikai izdoma, fantāzija, ja situācijas un to attiecības ir nejaušas. Fosem literatūra atrodas ārpus privātā un ārpus izfantazētā, kādā pavisam citā vietā.Foses darbiem raksturīgs īpašs ritms, kas, apvienots ar apziņas plūsmu, ierauj lasītāju savā skumju, melanholijas un savdabīga humora pilnajā pasaulē. Foses lugas ir reizē hiperreālistiskas un absurdas. “Šis vīrs rīkojas kā  ķirurgs ar skalpeli, uzšķēržot visparastākos, visikdienišķākos notikumus, atplēšot dzīves fragmentus, noliekot tos zem mikroskopa un sīki izpētot, lai vēlāk pasniegtu tos kā skarbus, Rietumnorvēģijas krāsās iekrāsotus drudžainus sapņus Hieronima Boša murgu garā, dažkārt tik nebeidzami vientulīgus, tumšus un baismus, ka pat Kafka izbītos, ja sastaptu dažus no šiem tekstiem tumsā...”, par Fosi izteicies kritiķis E.Mikelsens  Dramaturģijai Fose gan pievēršas tikai 1992.gadā. Lielākajā daļā interviju un rakstu ar un par Fosi lasāms par dramaturga sākotnējo nepatiku pret teātri. Fose stāsta, ka daļēji tas saistīts ar pusaudža gadu iespaidiem, kad gājieni uz teātri bija viena no labas audzināšanas un kulturālās izglītošanas neatņemamām sastāvdaļām.  Lugā  Rambuku trīs cilvēku saruna uzticēta vienam. Iespējams, tie nav pat dažādi cilvēki, bet vienas personas sievišķā, vīrišķā un dievišķā puse.  Sarunas par to, kas bijis, ir un būs, notiek brīdi pirms robežas šķērsošanas. Tālāk ir Nezināmais.  „Izrādes iekšēja pasaule piedāvā apslēptu sižetisko darbību. Cilvēka iekšējo dialogu, cīņu un saskarsmi ar likteni. Tikai caur savas personiskas vēstures, tagadnes un nākotnes akceptu cilvēks spēs panākt iekšējo brīvību un mieru.”