Lietuviešu teātra režisors Oskars Koršunovs bija pirmais, kurš Baltijas teātrim izlauza ceļu pasaulē. No deviņdesmito gadu beigām viņa izrādes tiek aicinātas uz teātra festivāliem visos pasaules kontinentos, 2001.gadā Oskars Koršunovs saņēma Eiropas teātra balvu Jaunās teātra realitātes, režisoram pāri gāzās darba piedāvājumu jūra rietumu teātros, Krievijā. Arī Latvijas Nacionālā opera viņu bija izraudzījusies Baltijas Nībelunga gredzena lasījumam — sākotnējā ideja bija savienot Riharda Vāgnera tetraloģijas inscenējumā Baltijas labāko režisoru spēkus, Oskars Koršunovs tika aicināts iestudēt Zigfrīdu. Tad kādā brīdī teātri viens pēc otra sāka saņemt atteikumus, klīda runas par mākslinieka krīzi. Bet pasauli arī šodien turpina apceļot deviņus sešus gadus seni Koršunova iestudējumi. Teātra praktiķi un teorētiķi trauksmes zvanu skandina jau sen — festivālu mašinērija iznīcina tos, kas tajā iekļūst un iestrēgst. Jautājumu — ko darīt? Kā nepārvērsties senu panākumu ķīlniekos? — mākslinieki risina katrs individuāli.
Sieviete par atvērtību
Šosezon Oskars Koršunovs ir radījis jaunu darbu — viņa režijā tapusi Viljama Šekspīra Spītnieces savaldīšana Parīzes Comédie fransaise, pasaules vecākajā Nacionālajā teātrī. Arī Moljēra nams ar vienu no dīvainākajām teātra struktūrām — aktieru pašpārvaldi, kas darbojas vēl pēc Napoleona apstiprināta modeļa no 1808.gada, saka, esot pārdzīvojis krīzi.
No 2006.gada augusta Comédie francaise vada Mjūriela Maijē — pirmo reizi trīssimts divdesmit sešu gadu laikā šo posteni ieņem sieviete, kas turklāt vēl ir arī aktrise. Tas noticis pēc skandāla par Pētera Handkes lugas Jautājumu spēle noņemšu no repertuāra, tā Comédie fran?aise toreizējam vadītājam reaģējot uz austriešu dramaturga masu saziņas līdzekļos paustajām simpātijām Slobodanam Miloševičam. "Teātris neuzņem pie sevis kuru katru, bet gan cilvēkus, kurus ciena, kuriem var paspiest roku. Lugas uzņemšana repertuārā nozīmē atzinību, mīlestību. Tā funkcionē teātris," pamatoja savu lēmumu Comédie fran?aise iepriekšējais vadītājs, parakstot "nāves spriedumu", kā vēlāk izrādās, nevis Handkem, bet sev pašam. Francijas kultūras ministrs šo lēmumu asi publiski kritizēja, un ar vadītāju nākamo piecu gadu līgums, kas bijis jau pilnīgi drošs, nav ticis noslēgts. Par teātra vadītāju ieceļot vienu no teātra darbiniekiem, aktrisi, kas Comédie fran?aise nostrādājusi vairāk nekā divdesmit gadu.
Protams, ka Handkes lugu vajadzēja spēlēt, uzskata Mjūriela Maijē, nevis norobežojoties, bet atverot telpu diskusijām. Uz telpas atvēršanu vērsta ir arī viņas programma, kas līdzās radošam darbam ar pagātnes mantojumu iestājas par nacionālās kultūras tempļa atvērtību: repertuārā līdzās klasikas darbiem ļaujot ienākt mūsdienu autoru darbiem, turklāt ne tikai franču, aicinot viesrežisorus ne tikai no Francijas, bet arī citām zemēm.
Bez bulvārlugām
Tā līdzās amerikāņu avangarda ikonas Roberta Vilsona iestudētajām Ēzopa fabulām šīs sezonas repertuārā ir arī divu Austrumeiropas režisoru — lietuviešu režisora Oskara Koršunova un bulgāru režisora Galina Stojeva darbi. Domājot par nākotnes plāniem, Maijē piemin pat mūsdienu teātra lielāko dekonstruktoru Franku Kastorfu, ko varētu uzaicināt arī Comédie fransaise. Viens gan — bulvārlugas Comédie fran?aise netikšot spēlētas, jo tas neatbilst Nacionālā teātra kalibram. Nauda šāda līmeņa teātrim ir jāpelna citādi.
Taču arī Mjūriela Maijē atzīst, ka "Comédie francaise" sastingušo tēlu mainīt uz dzīva teātra apsolījumu nav vienas dienas darbs. Oskara Koršunova izrāde tieši ar to sākas. Ar marmora sienu, kas atsedzas skatienam, kad pacēlies priekškars, — tā klāta galvaskausu rindām, kas pāriet krūšutēlos un tad atpakaļ galvaskausos. Ar slaveno priekšteču krūšutēliem ir pilni visi Comédie fransaise koridori un ejas. Šeit arī tiešām strādājušas leģendāras personības, mākslinieki, kas pārvērtušies mītos: Žans Batists Moljērs, Adriēna Lekuvrēra, Fransuā Žozefs Talma, Sāra Bernāra, Žans Luijs Barro...
Koršunova izrāde sākas patiesībā vēl ātrāk — ar kādu apreibušu pilsoni, kas skandalē ar vietu ierādītājām, neņem to aizrādījumus galvā, uzraušas uz skatuves un dodas "teātrī iekšā". Aina izveidota tiešām hiperreāli, un satraukums skatītāju zālē ir neviltots. Bet tā ir pirmā un arī pēdējā reize, kad Koršunovs liks nopietni satraukties Comédie fran?aise skatītājam. Šī Spītnieces savaldīšana ir cieņas pilns Šekspīra teksta lasījums, dodot nopietnu telpu aktieru vārda mākslai, tiesa, arī pamatīgi pārbaudot viņu fiziskās spējas — izrāde piedāvā labāko no Koršunova agrākajiem Šekspīra iestudējumiem. Pirms deviņiem gadiem veidotajā leģendārajā uzvedumā Sapnis vasaras naktī atklātā poētiskā un jēdzieniskā daudzveidība, kas iespējama pilnīgā skatuviskajā askēzē — aktiera un koka plāksnes saspēlē, arī Parīzes izrādē attīstās šķietami bezgalībā. Spītnieces savaldīšanā uz koka plāksnēm pārceļojusi ir arī kostīmu māksla, daļa no tēlu kostīmiem neatrodas uz aktieru ķermeņiem, bet ir pielīmēti uz šīm plāksnēm, turpinoties ar krītu uzvilktās piegrieztņu kontūrās, un kombinācijā ar tēla izpildītāju vien veido veselumu.
Tolaik atklātās dzīvo instrumentu iespējas pasaules radīšanā arī "Spītnieces savaldīšanā" veido noslēpumu zonas cilvēku attiecībās, palīdzot stāstu par cilvēku savstarpēju pieradināšanos izstāstīt ne caur raksturu slīpēšanu, bet caur metafizisku, kosmisku tuvošanos. Koršunovs joprojām strādā ar savu lielisko komponistu Gintaru Sodeiku, viņa izrādes ir lieliskā līmenī. Nav tikai vairs jaunatklājumu. Varbūt katram māksliniekam to skaits ir ierobežots. Varbūt Koršunovs ir kļuvis vienkārši par klasiķi.