Aiz priekškara
Šodien es esmu
Balerīna
Aiz samta priekškara
Tēloju skumjas
Izrādē kuru neviens neskatās
Kad došos mājās
Es būšu skumjais klauns
Ar melnām asarām sejā
Klīdīšu pa ielām
Izkaisīšu sevi
Starp akmeņiem un namiem
Manu atspulgu rādīs
Tikai peļķes –
Atlūzas no esības veseluma
* * *
Ir jauka saulaina diena
Vējiņš rotaļājas
Ar parka koku jauki simetriskām lapām
Mirklis sastindzina
Daudzas spilgtas krāsas
Tu sēdi
Acīm ciet
Es esmu
Parka ainavā
Bet tu esi
Aizvērto acu
Pasaulē
Ir jauka saulaina diena
Tu esi aizvēris acis
Un atrodies pats savā tumšajā domu zemē
Bet es esmu
Parka
Saulainajā mirklī
Lidojums
Uz ielas jau jūtams
Naksnīgais rudens
Drīz iedegsies
zvaigžņu spuldzes
Nolaidīsies līdz mums
Kā karuseļa zirgi
Un aicinās
Doties ceļā
Brīnumu pilnā braucienā
Mēs trauksimies garām
Daudzām citām zvaigznēm
Bet šķiet
No to sejām
Ko veido asas melnbaltas skaldnes
Drīz asaras tecēs
Rīt
Jau debesīs būs
Tikai dažas vien zvaigznes
Bālas
Gandrīz
Kā puspiemiegtas acis
To asaraini griezīgais mirdzums
Mums līs uz vaigiem
Un mēs lidosim
Klausoties šo zvaigžņu skaņās
Tango solis
Uz cietās parketa grīdas –
Jel neļauj man nokrist
Ieklausies
Tumsas mūzikā
Stāsti man
Par nakts debesīm aiz loga
* * *
Meitene
Aizvien vēl sēž
Pie ugunskura
Savā bālajā kleitā
Kā asarās izmērcētā
Zēns
Aizvien vēl sēž
Pie ugunskura
Viņa sejā
Nav redzami vārdi
Nesaki
Ka gulēji
Pagājušajā naktī
Es zinu
Ka negulēji
Tu ēnas ķēri
Uz melnās rūts
Ar nedzīviem pirkstiem
Sirds sāpīgās ēnas
Nesaki
Ka tonakt tu redzēji gaismu
Tumšā rūts
Dvesa pretī tik melni –
Viņi
Aizvien vēl sēž
Uguns gaismā
Un nezina
Ka uguns ir viņos pašos
Liesmu plivina vējš
Gaisā lidinās pelni
Prieks
Tonakt debesis bija mēmas
Tajās nebija
Nevienas zvaigznes
Nevienas niecīgas zilbes
Visuma radītā vārdā
Kosmoss rādīja
Savu tumšo un tukšo seju
Tajā nebija rakstīts nekas
Taču mums pietika
Ar ķeburaino grafiti
Uz stacijas koka sienām
Ar baltiem krīta vārdiem
Asfaltā
Mums pietika ar to
Kas rakstīts mūsu sejās
Un tas bija prieks
Tai naktī
Kad debesis bija mēmas