Akadēmijas nacionālās īpatnības
Kamēr Latvijas ekspozīcija Venēcijas biennālē ar Kultūrkapitāla fonda ekspertu svētību atzīta par vienīgo "nacionāli nozīmīgo" notikumu vizuālajās mākslās šajā gadā, Rīgas mākslas telpā savus darbus izstādījuši censoņi, kas uz šādu nozīmību vēl tikai cer. Vai tam ir pamats, nav atkarīgs tikai no viņiem.
Savs vārds sakāms arī nācijai tās "ekspertu" personā — vai tai šķiet nozīmīgi arī, kas notiek pašu mājās, un vai ir maz kādi kritēriji, pēc kuriem vērtēt mākslas nozīmību, izņemot starptautiskas reprezentēšanās potenciālu, kurš — ak vai! — jau atkal ir atkarīgs tikai un vienīgi no ārpus Latvijas sakrātu atzinību pūra.
Šādā kontekstā akadēmijas absolventu parādīšanās plašākas publikas priekšā ir apsveicama — dīvaina bija gadu desmitiem veidojusies situācija, ka darbi, kuriem mākslinieku biogrāfijā bija būtiska loma, bieži tika izstādīti tikai vienreiz, uz īsu brīdi un šaurai publikai, lai pēc tam iegultu mākslinieku pieliekamajos un šķūnīšos. Jo diplomdarba formāts ne vienmēr der grupu izstādēm, un tādas jau arī notiek jo gadus, jo mazāk.
Darbi, kas burtiski pārpilda Rīgas mākslas telpu, liek minēt, kur mēs turpmāk sastapsim to autorus — tikai privātajās galerijās vai paretam arī kādā muzejā, vai starptautiskos projektos, kas Rīgai met līkumu? Vai, kas visticamāk, visuresošajās "radošajās industrijās"?
Saulaina bezrūpība
Izstādē dramatisku noskaņu ir maz. Vai tā varētu būt, ka akadēmijā nav neviena panka vai gota? Tikai Atis Jākobsons (Ļauno garu izdzīšana, 2008, bakalaura darba vadītājs Kristaps Zariņš) atļaujas mājienu par savām simpātijām pret emo subkultūru. Grafiķes Karīna Sauškina un Kate Krolle mazliet pabiedē, drosmīgi šķērsojot mediju robežas. Turpretī vesela rinda studentu, kā liekas, priekšroku devuši saulainai bezrūpībai, kādu parakstā zem sava maģistra darba (vadītājs Juris Jurjāns) tēlo Anda Daniele: "Māksliniece fotografējas pie jūras, vāra pelmeņus, spēlē datorspēles, skatās Eirovīziju un pārsvarā jau dara tik parastas lietas kā ikviens." Viņas koncepts ir ko vērts, lai to citētu vēl: "Mana glezniecība pierāda, ka stilīgs, asprātīgs un mūsdienīgs mākslas darbs var būt gan nedepresīvs, gan žanrisks, gan "smuks"."
Spriežot pēc izstādē redzamā, zem šiem vārdiem varētu parakstīties arī Anna Baklāne, Neonilla Medvedeva, Flēra Fedjukova, Reinis Liepa... Uzmanīgu dara, ka vismaz pēdējie divi personālizstādēs jau demonstrējuši krietni komplicētāku izpratni par "mūsdienīguma" attiecībām ar "stilīgumu un asprātību", šīm nu jau visās nozīmēs bankrotējušā laikmeta zīmēm. Arī Magones Šarkovskas bakalaura darbā Pieci rīti (2009, vadītājs Ivars Heinrihsons) nevar atrast jūtīgo reālismu, ko piedāvāja personālizstāde. Anda Lāce Ivonnas Veihertes galerijā izskatījās skarbāka. Vai tas būtu kāda īpaša "akadēmijas formāta" dēļ?
Akadēmijas formāts
Spriedze starp "formālistiem" un "ideologiem" Kalpaka bulvārī 13 valdījusi vienmēr. Kopš neatminamiem laikiem pirmo arguments bijis, ka mācību darba uzdevums ir demonstrēt studenta profesionālās prasmes, māksla būšot pēc tam. Tomēr laikmets ir ienesis korekcijas, liekot jaunajiem cilvēkiem, kas vēlas būt mākslinieki, konkretizēt savas intereses, pirms viņi vispār izvēlas studēt akadēmijā.
Laikmetīgās mākslas izteiksmes robežas un arī izglītošanās iespējas ir tik plašas, ka katram pašam jāatbild, kādas tieši prasmes viņam nepieciešamas un konkrēti kādam nolūkam. Grāds mākslas augstskolā netiek ne prasīts, ne arī ko garantē — ne vietiņu Mākslinieku savienībā, ne izstādēs, ne darbnīcu un goda nosaukumus. Tomēr laikmetīgās mākslas vide nebūt nesmādē "akadēmismu", tieši otrādi, tas atkal ir pat ļoti pieprasīts. Vai akadēmija to piedāvā?
Izstādē formāli ir tikai viens darbs, kurā attēlotas vairākas figūras anatomiskā "kārtībā", ar gaismas un ēnas, siltā un vēsā, lazējošu un sedzošu krāsu attiecībām (Ingrīda Suharevska Ticība. Cerība. Mīlestība, 2009, maģistra darba vadītājs Kristaps Zariņš). Pēc tā pārliecība nerodas. Tāpat tieši viens darbs ir konceptuālisma un viens — abstrakcionisma tradīcijās.
Šķiet, akadēmijas piedāvājumu visuzskatāmāk rāda daudzskaitlīgais "pa vidu" — nacionālajai skolai raksturīgie gleznieciskuma meklējumi, kuros konsekventu valodas izvēli (ekspresīvu, analītisku) aizstāj formāliem poētiskiem motīviem veltīta stilizācija.
Mūsdienu glezniecības kontekstā krietni aktuālāk izskatās lakoniskā Ronalda Rusmaņa Buča (2008, maģistra darba vadītājs Juris Jurjāns), kurā no visām akadēmijā iegūstamajām gudrībām, šķiet, nav ne vēsts.
Droši vien akadēmijas profesoriem un absolventiem būtu pa prātam kāds apliecinošs recenzijas nobeigums.
"Visur savas īpatnības un problēmas. Un labi, ka ir šie strīdus un pārdomu objekti, jo kur un par ko gan diskutēt aktīvi un ieinteresēti, ja ne par jauno mākslu viņu izstādē?" To gan rakstījusi jau Aija Nodieva žurnālā Liesma 1978.gadā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.