Andra Grūtupa grāmata Observators. Kur palikuši fakti?

Andra Grūtupa grāmata Observators: Par mākslinieka Jurģa Skulmes tiesāšanu, ko izdevis apgāds Atēna, šobrīd droši vien ir viens no lasītākajiem jaunajiem izdevumiem latviešu literatūrā. Neliela apjoma pētījums iepazīstina ar Skulmes tiesas procesu 1977.gadā, vienlaikus kļūstot arī par vienu no pretrunīgākajiem pēdējos gados izdotajiem darbiem. Valsts drošības komitejas un prokuratūras saskaņotās darbības apraksti mijas ar autora emocionāliem vērtējumiem par J.Skulmes lietā iesaistītiem cilvēkiem un notikumiem, raisot jautājumu — cik faktos pamatoti ir autora secinājumi? Par grāmatas tapšanu iztaujājām Andri Grūtupu, par procesu un attieksmi pret pētījumu — Jurģi Skulmi. Savukārt mākslas zinātnieces Laimu Slavu un Rūtu Muižnieci, kā arī rakstnieku Knutu Skujenieku lūdzām paust viedokli par grāmatu šodienas un 70.gadu notikumu kontekstā.

Andris Grūtups: Ko tur īpaši konfrontēt?

Kāpēc rakstījāt tieši par Jurģa Skulmes lietu?

Gribējās aprakstīt vienu disidenta lietu. Tajā laikā es pats strādāju prokuratūrā, atceros cilvēkus. Likās, ka būs vieglāk uzrakstīt — varēšu iekļaut personības, rakstura īpašības. Dzīvi ir daudzi cilvēki, kuriem var uzprasīt, kā bija. Negatīvā puse — ne visi ir atklāti. Bet trīsdesmit gadi ir zelta vidusceļš — pagājis pietiekams laiks, lai viens otrs figurants jau uzskatītu to par vēsturi. Citādi — kārtējo mitoloģiju rakstīt nav vērts. Man liekas, ka man izdevās vēsturisko patiesību restaurēt.

Kāpēc izvēlējāties grāmatā nekonfrontēt dažādos viedokļus, ļaujot faktiem pašiem runāt?

Man liekas, esmu ļāvis runāt faktiem vairāk nekā vajag. Man bija nolūks parādīt Valsts drošības komitejas un prokuratūras darbu. Var jau būt dažādi aspekti, skatoties uz lietu. Varētu attēlot Skulmes pārdzīvojumus, viņš man pierakstus bija iedevis. Bet es izvēlējos šo ceļo, ko labāk zinu — tātad "orgānu" virtuvi. Man likās, ka arī cilvēkiem tas vairāk interesēs — kā darbojās Drošības komiteja un prokuratūra. Lai šo aspektu atspoguļotu, man bija gan arhīva materiāls, gan bijušo prokuratūras, gan VDK darbinieku atmiņas, gan Satversmes aizsardzības biroja dotie materiāli par operatīvo darbu. Kas attiecas uz Skulmi, protams, viņš nevar būt apmierināts, jo domāju, esmu parādījis visu tā, kā patiesībā bija. Man ir arhīva lieta, katrs vārds, ko viņš ir teicis, nāk no dokumentiem. Ko tur īpaši konfrontēt?

No Satversmes aizsardzības biroja dabūju informāciju, kas viņiem par Skulmes lietu saglabājusies. Pašas operatīvās lietas tika aizvestas uz Maskavu vai iznīcinātas, bet ir saglabājušies citi materiāli — reģistrācijas materiāli, dažādi žurnāli, kur tika reģistrētas operatīvās lietas. Saglabājušies arī aģentu ziņojumi elektroniskā veidā, ko SAB izdevās restaurēt. Tur minēti gan aģenti, gan ko viņi ziņojuši, gan operatīvo lietu nosaukumi, gan par kādiem cilvēkiem. Kad lietas ierosinātas, kad pabeigtas. Plus vēl VDK darbinieku stāstītais, kas organiski visu papildina. Tā ka man bija pietiekams materiāls, lai rekonstruētu to, kādas operatīvās lietas patiesībā bija. Protams, ja man būtu dzīvā veidā pašas operatīvās lietas, grāmata varbūt būtu divreiz biezāka. Tad arī būtu absolūta skaidrība par katra cilvēka lomu. Tagad, protams, nevar izdarīt kategoriskus secinājumus, bet secinājumi grāmatā ir. Ir arī uzvārdi nosaukti. Tur, kur man bija pārliecība, tur es arī saucu uzvārdus. Kur es varu pierādīt.

Kā ar tiem gadījumiem, kur esat precīzi raksturojis cilvēkus vai to grupas, bet neesat saucis uzvārdus?

Kur man ir absolūta pārliecība un arī pierādījumi, saucu uzvārdus. Tur, kur man ir arī pārliecība, bet nav pierādījumu, nesaucu. Vai arī pierādījumi ir nepietiekami. Grāmatas mērķis jau nebija kādu atmaskot. Grāmatas mērķis — parādīt, kā darbojas sistēma. Uzvārdi ir tikai tāpēc, lai būtu konkrētība. Es jau nekārtoju nekādus rēķinus, Dievs pasargi. Tie, kas par Skulmi ziņojuši, tie paši zina. Domāju, ka es kādus 80% aģentu un uzticības personu arī zinu, bet nosaukt nevaru, jo pierādījumu bāzes man dažādas.

Kas jums lika tik pilnīgi uzticēties atmiņām, kuras izmantojat?

Vairāk nekā 30 gadu darbojos praktiskā tiesvedībā — to vien esmu darījis, kā vērtējis pierādījumus, meklējis ticamību. Ticamību raisa vairāki faktori — konkrētība, tas, ka paskaidrojumi atbilst citiem datiem. Ja man to izstāsta viens čekists, es vēl varētu neticēt. Bet, ja pilnīgi nesaistīti izstāsta otrs un trešais, ja šajos datumos ir notikušas zināmas darbības pēc rakstveida materiāliem, man cits nekas neatliek kā ticēt. Pierādījumu loks ir tāds, ka izslēdz jebkādu citu versiju vai kombināciju.

Jūs grāmatā tomēr esat izvairījies atspoguļot šo pierādījuma ceļu, bet lielākoties minat tikai secinājumus bez pamatojuma.

Es rakstu grāmatu lasīšanai. Pierādījuma ceļš būtu citā žanrā jāraksta. Tad būtu jāraksta atzinums, nevis grāmata, ko var lasīt cilvēki bez juridiskās izglītības. Es, protams, varu uzrakstīt arī sprieduma veidā, ar visiem uzvārdiem. Pateikt, kas ko par ko teica, kāpēc es tam ticu, bet tas būtu cits žanrs.

Jūs grāmatas ievadā rakstāt, ka tai ir divi mērķi — vēsturiskā objektivitāte un cilvēciskais faktors jeb Skulme centrā, tomēr esat izvairījies rakstīt par Skulmi kā cilvēku un mākslinieku, par viņa vidi, cilvēkiem… Kāpēc tāda izvēle?

Tā būtu cita pieeja. Nav jau arī gluži tā, ka par viņu kā cilvēku nebūtu rakstīts. Operatīvajos materiālos viņš spilgti parādās kā cilvēks. Aģentu ziņojumos tiek sniegts viņa vērtējums. Es saprotu, ka viņam tas varbūt nepatīk, bet tur neko nevar darīt — varoņtenors no viņa neiznāk. Katrā ziņā katru tēzi, kas ir grāmatā, varu apstiprināt ar pierādījumiem. Un ap viņu bija trīs grupas — cilvēki, kas viņu nesavtīgi aizstāvēja, bija gatavi viņa dēļ darīt visu. Otra grupa viņu nosodīja, uzskatīja, ka viņš dara ne to, kas viņam būtu jādara, ka viņš iegāzis gan Mākslas akadēmijas sektoru, gan cilvēkus. Un trešie, kas aktīvi ziņoja VDK, palīdzēja operatīvajā lietā uzpasēt katru viņa soli. Trīs grupas. Vairāk nekā tur arī nebija. Tā ir visa 70.gadu vide.

Vai jums neliekas, ka vismaz otrajā grupā ir iespējamas dažādas gradācijas?

Nu, droši vien, ka bija dažādi cilvēki. Citi aiz bailēm, citi aiz pārliecības. Bet lielākā daļa bija neizpratnē, neapšaubāmi. Tie ir tie nosodītāji. Neviens niansētāk nevērtēja. Labi, izmeklēšanā Skulme nezināja, ko darīt, bet tiesā viņš varēja apstrīdēt. Skaidrs, ka tas, iespējams, beigtos ar reālu cietumsodu, bet varbūt arī ne. Ir atšķirība, un tāpēc arī grāmata tāda. Vienmēr pastāv izvēle. Viņš izvēlējās maksāt mazāk. Viņš reizē gribēja disidents būt un sabiedrībā grozīties. Pie kam lietā ir minēts, ka viņš no ārzemēm saņēma naudas pārvedumus, mantas.

Kāpēc jūs to neminējāt?

Man tas nelikās cilvēciski svarīgi. Tas nebija noteicošais. Tad jau viņš būtu pakārts pie lietā zvana, bet tas pat apsūdzībā nebija. To nevarēja pierādīt. Savtīgs viņš nebija.

***

Jurģis Skulme: nebija domas par upurēšanos

Cik lielā mērā, lasot Grūtupa grāmatu, jūs viņam piekrītat? Vai ir epizodes, par kurām jums ir cits viedoklis?

Grūtups pretendē uz vēsturiskumu, bet tas ir ļoti paviršs, sasteigts darbs. Es biju lasījis vairākas viņa grāmatas, un tas, kā viņš bija pasniedzis notikumus, mudināja domāt, ka šis cilvēks spēj strādāt vēsturiskā ievirzē. Ziņas šai grāmatai viņam tika sniegtas bagātīgi. Neatbilst patiesībai tas, ko viņš intervijā saka — mēs maz viņam devām ziņas. Bet grāmatā ir daudz paviršību. Mums bija sarunas par diez kādiem seniem laikiem, bet par konkrētajiem notikumiem viņš tuvāk neko negribēja zināt — par pratināšanas laiku, par tiesas procesu, par grēku nožēlošanu, kāda tiešām bija... Es viņam minēju, no kurienes man tādas idejas bija. Kad visa jezga sākās, es, protams, domāju, kā no situācijas pēc iespējas ar veselāku ādu izkļūt, un slepeni tikos ar tanī laikā pazīstamu jurists Artūru Liedi. Domāju, ka šo satikšanos neatklāja. Viņš bija pasniedzējs pēckara universitātē, un, kad viņa vārdu minēju grāmatas autoram, Grūtups uzreiz teica — ā, profesors. Viņš ļoti augstu kotējās, skaitījās viena no redzamākajām personām arī tad, kad Grūtups mācījās. Es ietekmējos no viņa ieteikuma, jo viņš skaidri pateica, ka viss ir absolūti izlemts, it nekas nemainīsies. Viņš to neuzsvēra, bet lika saprast, ka nevajag tēlot varonību, ka jebkurai citai darbībai kā grēku nožēlai pēc viņa ieskatiem nebūtu nekāda efekta. Es viņu respektēju, jo šo to par viņu zināju. Viņam bija nelaime pirmajos padomju gados būt amatos, bet vācu laikā palikt šeit. Pēc kara viņam bija mūžīgas nepatikšanas, kāpēc viņš ir dzīvs palicis. Bet tā, piemēram, grāmatā nav.

Par darbu kopumā — melu tur nav. Bet puspatiesību cik tik uziet. Ja sāk ko analizēt, bet ne līdz galam, kā citādi lai to nosauc? Kāpēc tā? Mēs to nezinām. Sajūta, protams, tikai sajūta, ka aiz šīs grāmatas slēpjas kas cits. Viņš redzēja, ka mēs sarunās neslēpjam, stāstām to, ko zinām. Un ne tikai mēs. Bez tam neviens necentās ietekmēt viņa pētnieka viedokli. Bet mūsu dotie materiāli nekur neparādās. Vesela plejāde cilvēku vispār pazūd. Cilvēki, kam grāmatā vajadzēja būt, kas bija saistīti ar lietu.

Vai grāmatā ir tādi fakti, ko nezinājāt, bet uzzinājāt tagad?

Personiskā sarunā ar Grūtupu tādi bija. Grāmatā ne. Bet sarunā bija, un tie grāmatā nav minēti.

Uz ko šie fakti attiecās?

Tie bija ziņotāju vārdi. Fakti attiecas arī uz dažām nelaimīgajām meičām. Bet es to nevaru teikt, jo man nav pierādījumu.

Vai jūs šiem vārdiem ticat, un kā vērtējat Grūtupa izvēli nerunāt par konkrētiem cilvēkiem, bet palikt zem sitiena veselu grupu?

Tas nav pieņemami. Tā nevar rīkoties. Tas cilvēkiem sagādā ārkārtīgu problēmu — kurš tad ir nodevējs? Par dažiem ir zināms, par dažiem ir aizdomas, bet tās jau nav vispārzināmas lietas. Piemēram, viena no manām audzēknēm, viņa šinīs lietās ir tīrs cilvēks, bet grupā viņa ir un fotogrāfijās arī… Viņai mājās dēls prasījis — mammu, vai tu biji nodevēja? Viņa nebija, bet...

Man 100 g kultūras prasīja, kā būtu jārīkojas ar cilvēkiem, kas mani nodevuši. Es uzskatu, ka aizmirst nevajag, bet kārtot rēķinus — tam nav nekādas jēgas. Īpaši šinī brīdī to darīt ir sevišķi nevēlami, jo mums Latvijā ir ļoti grūts laiks. Kādēļ jālej ūdens uz dzirnavām, kas maļ pret mums? Grāmatas autors uzskatīja, ka tas, ka viņš šo aizdomu ēnu uz grupu ir metis, ir trāpīts desmitniekā. Viņa vārdi — "trāpīts desmitniekā". Šķīstīšanās, protams, ir nepieciešama, tur viņam var piekrist. Bet ne jau tā.

Grāmatas beigās autors dod mājienu, ka ziņotājos savervēja arī jūs. Vai jūs ziņojāt?

Te man jāatbild tā. Kā es varu pierādīt, ka ne? Jo tie daudz pieminētie čekas maisi… Es neticu, ka tā ir tīra lieta. Viss, kas tur ir kopā — zināma daļa patiesības, un ļoti iespējams, ka kāda daļa apzināti ieguldītu materiālu par cilvēkiem, kas sariebuši, kas nepakļāvās. Maisu publikācija principā ir pareiza, bet domāju, ka tur ir arī tādas lietas iekšā.

Maisi ir viena lieta, bet vai jūs rakstījāt ziņojumus?

Kad izsauca, pratināšanās rakstīju. Ar čeku gan man bija maz darīšanu, galvenokārt ar prokuratūru. Bet jā, Stabu ielā rakstīju, un tam tur vajadzētu būt.

Kāpēc jūs rakstījāt šīs vēstules uz Zviedriju?

Tas sākās laikā, kad ārpusnieki jau varēja iebraukt. Konkrēti Izabella Cielēna. Viņa bija tuva Ģederta Eliasa radiniece, bet Eliass bija maniem vecākiem no māksliniekiem tuvākais. Mēs bijām rotaļu biedri.

Vai atbilst patiesībai tas, ka rakstījāt vēstules publicēšanai?

It kā jā, bet tas nav gluži precīzi. Es rakstīju vispārējus aprakstus, niekus, tenkas arī, lai tur iegūtu priekšstatu par šejienes dzīvi un pēc tam izdarītu secinājumus. Vēl par interesantu lietu, kas Grūtupam arī tika teikts, bet nav izmantots — man, piemēram, arī nogādāja materiālus izplatīšanai šeit. Uldis Ģērmanis, kas bija Brehmanes-Štengeles māsasdēls. Mēs nebijām pazīstami, bet viņa man nogādāja materiālus uz Mākslas akadēmiju, un tie pēc tam aizgāja tālāk mūsu vidē.

Vai tai brīdī, kad sākās kriminālprocess, jūs sapratāt, kas notiek?

Kad prokuratūrā pašā pirmajā reizē ieraudzīju lietas materiālus, bija saprotams gan ka nodevība, gan kas būs. Es vairāk uztraucos, ka uzraks kādas vecākas lietas, jo pirmajos padomju gados glabāju ieroci. Mēs jau bijām tā paaudze, kas angļus gaidīja. Bet nodevības fakts grāmatā ir pārspīlēts. Tā īsti nebija, kā Grūtups to attēlo, tas bija nopietnāk. Kulinskis desmit gadus vācu laikā bija par kaut ko dabūjis, un tādus cilvēkus varēja piespiest. To es zinu arī par saviem vecākajiem kolēģiem, kas bija bijuši leģionā — kā viņi kļuva par ziņotājiem. Aste bija iespiesta tādās spīlēs, viņiem nebija iespējas iziet. Tā ir traģēdija nevis...

Vai jums no šodienas pozīcijām skatoties liekas, ka tiesā jūs būtu varējis rīkoties citādi? Vai nožēlojat, ka darījāt tā, kā darījāt?

Domāju, ka darīju pareizi. Man nebija nekādas domas par upurēšanos. Varu pateikt paralēlu piemēru no barikāžu laika. Mums bija paziņas, dedzīgas nacionālās idejas aizstāvētājas. Es pilsētā biju kādas desmit dienas, un mums bija sarunas — ja nāks krievu tanki, stāvēsim ar krūtīm pretī. Es saku — pilnīgas muļķības. Mēs galvenokārt bijām Dzirnavu ielā pie telefoncentrāles. Es teicu — svarīgi atrast iespēju, ja tiešām kaut kas notiek, kā no šejienes ar veselu ādu izsprukt laukā. Daudz svarīgāk ir sevi saglabāt. Kas tiks panākts, ja mūs noslaktēs? Es te varonību nesaskatu. Domāju, ka man nebija cita ceļa. Es varbūt tiešām par daudz ko pateicu, bet...

Vai jūs sevi uzskatījāt vai uzskatāt par disidentu?

Nē, to es uzskatu vairāk par ākstīšanos. Man šis paņēmiens — Ļeņina sargāšana un kopīgā baļķa nešana līdz riebumam... Jā, es godīgi pasaku, es esmu izdarījis aplamības, naivumus, bet man ir tīra sirdsapziņa. Ja es kaut ko esmu savārījis, tad negribot. Esmu nodarījis pāri, bet ne politiskā līmenī.

Man ir žēl par izniekoto materiālu. Zināms sašutums ir par to, kā grāmatā rakstīts par meičām, kaut es zinu, ka vairākas tiešām bija ziņotājas. Bet vislielāko sašutumu grāmatā izraisīja tas, ko Grūtups raksta par Kalnāri. Tā nevajadzēja darīt. Man nepavisam nav skaidrs, kāpēc viņa pēkšņi pārlūza. Tajā laikā čeka ietekmēja visādi, un viņa jau pēc kapitulācijas bija smagi cietusi, viņa varbūt vispār bija nevesela, kad tika mocīta. Jā, droši vien tas, ko viņš min, bija materiālos, bet... Ja dzīve Kalnāri ir sagrāvusi, vai par to rakstīt ar nicinājumu…

***

Neatbildēti jautājumi grāmatā par nodevību

Laima Slava, mākslas zinātniece

Grāmata ir interesanta tāpēc, ka tobrīd mēs ainu nestādījāmies priekšā. Kaut ko runāja, bet mēs esam pēc kara dzimuši, un mums nebija bail kā vecākajai paaudzei. Mēs daudz ko uztvērām ne pārāk nopietni. Akadēmija bija brīvdomīga vide, un uzraudzības tīkla apjomus retais saprata. Interesanti, kā viss funkcionējis. Andris Grūtups apkopojis faktus, ar daudziem arī runāja, mani ieskaitot, un mēs pēc labākās sirdsapziņas stāstījām, ko atceramies. Tāpēc mani pārsteidza grāmatas tonis — nicīgs, ar pārākuma apziņu vērtējot, bet tomēr bez faktiska pamatojuma. Interesanti man bija notikumi, par kuriem līdz tam neko nezināju, bet, tiklīdz tiek runāts par to loku, ko es zinu un saprotu, rodas jautājumi. Piemēram, ja viņš uzskata, ka zina, kas notika, kāpēc to nesaka? Tā un tā persona darīja to un to… Bet izveidota intriga ap veselu meiteņu bariņu. Varbūt tas viņam nepieciešams kriminālai intrigai, bet man būtu bijis interesanti, lai viņš pasaka līdz galam. Protams, tā rindkopa par skolniecēm un ziņotājām... Kad izlasīju, nāca smiekli par viņa uzpūtīgumu, bet tagad pārlasīju, un man tomēr palika nelabi. Ar kādām tiesībām viņš tā var runāt? "Kas viņas bija, nekas īpašs, vienkāršu ļaužu atvases. Viena dūša un nekaunība tā bija varena, ne īsta dzimtas goda, ne inteliģences". Kā var atļauties cilvēkus apzināti pazemot? Viņš neko nezina par ģimenes vēsturēm, jo tas vienkārši neatbilst patiesībai. Bet, ja viņš nezina, kā var runāt tādas frāzes? Lai tad atrod argumentus, bet ne tā… Manās acīs viņš nokrīt stipri zemāk, jo sākotnēji es domāju, ka viņam ir cēls mērķis parādīt procesu, to, kas patiesībā notika. Grāmatas rakstīšanas mērķis man tomēr nav īsti skaidrs.

Attiecības vienmēr mēdz būt ļoti dažādas, bet man Jurģis palicis atmiņā kā brīnišķīgs pasniedzējs. Tās iespējas, ko viņš toreiz mums piedāvāja, zinātniskais sektors, ko viņš izveidoja, tā bija milzīga vērtība. Kādēļ gāzt samazgu spaini, ka mēs viņu nodevām? Tagad nāksies pieļaut, ka kāds ziņas arī pienesa, bet… Nodevības attaisnot nevar, taču minimāla cieņa pret cilvēku tomēr vienmēr noder.

Domāju, ka tas ir vairāk daiļliteratūras darbs, nevis vēsturisks pētījums. Ja tas būtu pētījums, būtu fakti, no kuriem lasītājs izdara secinājumus. Bet viņš nedod faktus. Pēc šīs epizodes par mums varu izdarīt secinājumu arī par pārējām — ka arī tās varbūt nav tik viennozīmīgas, kā tās pasniedz. Nopietni es to uztvert nevaru, jo galu galā katrs zina, ko viņš ir darījis... Bet nievājošo attieksmi, protams, uztveru personiski. Domāju, ka šīs frāzes vairāk met ēnu uz viņu. Bet, protams, es jūtos tā, it kā man samazgu spainītis būtu virsū uzliets. Tas būtu bijis korekti un godīgi — nosaukt ziņotāju uzvārdus.

Rūta Muižniece, mākslas zinātniece

Jurģa Skulmes gadījums ir plašāks — ne tikai mākslas un kultūras kontekstos, bet sabiedrībā vispār, bez tam salīdzinoši nesenā pagātnē. Šie cilvēki bija un ir mūsu laikabiedri. Tā ir pagātne, kurā nav notikusi pārvērtēšana, pat apzināšana ne. Un šis ir pirmais mēģinājums palīdzēt tajā orientēties. No šāda viedokļa man grāmata liekas gan laikā, gan vietā, gan vajadzīga. Tomēr par grāmatu kopumā man ir ļoti pretrunīgas izjūtas. Es ļoti respektēju, ka Grūtups izmantojis dokumentālos materiālus, kas ir autentiskākais vēstījums par notikušo. Bet viņš izmanto paņēmienu, kas man nepatīk, ko pati, rakstot par cilvēkiem, neizmantoju — savus vērtējumus. Tie dažkārt, sevišķi attiecībā uz Jurģi Skulmi, ir ļoti pozitīvi, kamēr materiāls grāmatā Jurģi nemaz tik pozitīvi neparāda. Un pretēji par citiem cilvēkiem. Grūtupa apgalvojumi bez pierādījumiem nesver tikpat kā neko pret dokumentālo materiālu. Mans jautājums autoram ir — vai tas ir apzināti?

Ja jā, tad uz nākamo jautājumu Grūtups droši vien neatbildētu — kāpēc viņš tā darīja? Piemēram, par Modri Slavu man liekas ļoti korekti uzrakstīts. Tur Grūtups ir papūlējies grāmatā parādīt, par ko šo cilvēku vajag cienīt. Attiecībā pret Skulmi es to nejutu. Bez tam Jurģa darbībā bija daudz pozitīvā, ko varēja parādīt.

Grāmatas trūkumi ir drusku par smagiem. Grāmata tomēr ir par vienu cilvēku. Ja čeka trīsdesmit gadus viņu izsekojusi, tā ir liela cilvēka dzīves daļa. Būtu prasījies rūpīgāk, delikātāk, daudzpusīgāk, dziļāk parakties. Un tas, kā Grūtups rakstījis, piemēram, par studentēm, ir ļoti nepatīkami, tāpēc, ka ēna krīt ne tikai uz tiem, kuri ziņoja, bet arī uz visiem pārējiem. Tas nav korekti. Varbūt, ka tiešām uzvārdi bija jānosauc. Ir pienācis laiks, lai mēs zinātu, kas ir šie cilvēki, jo viņi joprojām ir mūsu vidū.

Tur ir ideoloģija, ko es īsti nespēju izlobīt no šīs grāmatas, kur man paliek neatbildēti jautājumi.

Knuts Skujenieks, dzejnieks

Grāmata neatstāj labu iespaidu. Skulme kā centrālā persona tiek diezgan nesimpātiski parādīts. Nezinu, cik lielā mērā tas attaisnojas, bet man ir iespaids, ka Skulme nav galvenais motīvs šai grāmatā. Ka galvenais ir autora bijušie darbabiedri un kolēģi. Bija interesanti skatīties 100 g kultūras, kur Skulme teica — šīs lietas labāk necilāt. Grūtups uzstājās par pretējo. Biju Skulmes pusē. Grūtups ar mēģinājumu vilkt ārā kompromatu par virkni cilvēku mani nepārliecināja. Ja šodien runā par to laiku, procesiem, būtu jārunā citā tonalitātē — cilvēciskākā un saprotošākā. Ļoti daudzas lietas jāvērtē arī tā laika acīm. Vajadzīga humānāka attieksme.

Atšķirībā no, piemēram, manas vai Gunāra Astras lietas šajā procesā nekas netika fabricēts. Visu materiālu sagādāja pats apsūdzētais. Šeit intrigas moments drīzāk ir tas, ka čeka mēģināja nobāzt ūdenī daļu no pierādījumiem. Grūtups saka — grāmata ir par nodevību. Bet, piemēram, cilvēki, kas kopā ar Skulmi bija strādājuši, jau uzticību viņam nebija zvērējuši, lai viņu piesegtu.

Neuzskatu, ka grāmatai būtu literāra vērtība, bez tam neredzu motivāciju grāmatai kopumā un epizodēm no citām lietām. Piemēram, ja raksta par Ilzi Kalnāri — tas ir cits laiks, citas izmeklēšanas metodes. To taču būtu būtiski uzsvērt. Vai par izslēgšanu no Mākslinieku savienības. Tajā laikā — ja pret kādu bija ierosināta krimināllieta, bija jāizslēdz automātiski. Tā bija pilnīgi obligāta prakse. Bet par to Grūtups nerunā. Mēģina novelt uz kolēģiem — it kā tie nav atbalstījuši. Vai nu tie ir pārpratumi, vai konkrētās situācijas nezināšana.

Es personiski no grāmatas dabūju informāciju par čekas funkcionāriem, ar kuriem arī man bija darīšanas krietnu laiku iepriekš. Bet tas bija minimāli. Skulme un šī lieta, protams, ir grāmatas cienīga, bet tad vajadzēja daudz dziļāk analizēt. Un ne tikai juridiski, arī psiholoģiski — kāpēc cilvēkam bija vajadzība rakstīt atklātu pretpadomju materiālu? Vai tas bija psiholoģisks moments, politiska apskaidrība…? Tā grāmatā pietrūkst.