Anna Kolosova “Ūdensgabalos” rādīs programmu “Pixeles out”

Anna Kolosova darbojas ne tikai video mākslā, bet arī datorgrafikā, fotogrāfijā, interneta mākslā, kā strādā vīdžeju laukā, rada arī interaktīvas instalācijas, piemēram, „Informatīvās lamatas” un „Matrica” bez specefektiem.**- 2006.gadā  jūs viesojāties „Noasā” ar programmu „Izolente”, bet šogad ar – „Pixeles out”. Ar ko atšķiras šīs programmas? Kādu mākslinieku darbi ir iekļauti šajā programmā? **Programmas atšķiras idejiski. „Pixeles out” sastāv no darbiem, kuri radīti izteiktā digitālajā estētikā. Daži mākslinieki vienmēr ir strādājuši un strādā šajā estētikā, piemēram, Kostja Mitenevs (Костя Митенев), bet dažiem tie ir atsevišķi un, varētu teikt, gadījuma darbi, kā piemēram, Mašai Ša (Маши Ша).**- Kādus kritērijus izvirzāt, veidojot programmas?**Šajā programmā iekļāvu darbus, kuri mākslinieciski parāda kaut kādu datoru pasauli un ciparu skaistumu. Tie ir it kā jaunie skaistuma standarti, kuru vēl nav bijis līdz parādījās datori un ciparu tehnika.**- Kā jums izdodas apvienot kuratora darbu un māksliniecisko darbību?**Godīgi sakot, man tas ir grūti. Jo vairāk es nodarbojos ar kuratora darbu, jo mazāk taisu personīgos projektus. Tagad nākas to kaut kā sarindot.**- Kādi, jūsuprāt, ir nepieciešami resursi, lai eksponētu pixel video darbus? Kāda ir to eksponēšanas ideālākā vide – slēgta telpa vai brīvdaba - pilsētvide?**Domāju, ka video darbus var eksponēt jebkurā vietā, galvenais, kādā  kontekstā un cik oriģināla ir pati kopējās izstādes koncepcija. Un ir jānovērtē, kā kurš darbs izskatās dotajos apstākļos. Jāskatās arī uz konkrēto video darbu un to, kā bija iecerējis to rādīt pats mākslinieks. Pamatā vajag, lai būtu tumšs, laba dzirdamība un laba redzamība.„Pixeles out” sākotnēji bija pavisam cita programma, kura tika rādīta veikalā caur logiem, tādēļ nosaukums arī ir „Pikselis uz āru” un šajā projektā bija iekļauti mani un Kostjas Mineteva darbi, kuri „tika laisti pa apli”. Tagad sanāk jau cita programma, tas ir ekrāns telpā ar lielu autoru skaitu.**- Vai ir iespējams salīdzināt video mākslas procesus Rietumeiropā  un Krievijā? Kādas ir to atšķirīgās un kopīgās iezīmes?**Krievijā  vēl līdz šim nav izveidota profesionāla izglītības iestādes laikmetīgajā mākslā, bet gan tikai atsevišķas meistarklases un programmas. Un tā sanāk, ka gandrīz visi krievu mākslinieki ir autodidakti, izņemot tos, kuri brauc mācīties uz ārzemēm. Tamdēļ krievu mākslinieki ir mazāk tehniski sagatavoti un tiem nav valsts atbalsta. Pagājušajā gadā novēroju tendenci, ka samazinās mākslinieku interese par video mākslu un darbu līmenis redzami ir krities... iespējams, ka iemesls ir tas, ka video māksla nenes ienākumus un nav nekāda finansiāla atbalsta. Krievijā, piemēram, daži video mākslinieki sāk nodarboties ar glezniecību un pārdot jau gleznieciskus darbus.**-Jūs vairākas reizes esat viesojusies Latvijā ar video programmām, esat arī iepazinusi kuratorus un māksliniekus, kuri darbojas šajā jomā. Kāda ir jūsuprāt „augsne” video mākslas attīstībai Latvijā salīdzinājumā ar citu zemju kontekstu?**Latvijā  ir kaut kāds mākslas atbalsts no fondiem un valsts, tādēļ domāju, ka māksliniekiem vienkārši pašiem jābūt aktīvākiem, jāsūta vairāk savus darbus uz ārzemju festivāliem un konkursiem, jābrauc uz dažādām mākslas rezidencēm. Lai attīstītos un lai viņu darbi kļūtu vairāk pazīstam, tas ir - māksliniekiem jābūt vairāk personīgo ambīciju.**-Lai gan jebkurš mākslinieks, kurš rada mākslas darbu, ir pārliecināts par tā dzīvotspēju, kā jūs domājat, cik ilgs būs video māksla? Vai tā tikai spēs dzīvot tikai 20. un 21.gadsimta robežās, vai arī tās tiks lauztas?**Domāju - kamēr ir videokameras, būs arī video māksla.**Vai ir iespējams, ka video nākotnē iegūs citādāka veida izpausmes formu, pielietojumu?**Es ceru... kaut arī formas un idejas var atkārtoties, bet darbi tai pat laikā var izskatīties pilnīgi atšķirīgi.