co.uk/2/hi/americas/8301128.stm) varat paskatīties, kā Edgaru Alanu Po Baltimorā izvadīja šoreiz, aizvakar, izspēlējot rakstnieka bēres nebūt ne kā teatrālu farsu, bet "pa nopietnam". Po fanu internacionālais pulciņš patiesi ir iespaidīgs – un viņiem, Pomīļiem, vēl būs gana daudz šķēpu, ko lauzt. Rakstnieks, virtuozais stilists, kurš par visu vairāk literatūrā cienīja prasmi pārsteigt un iepakot Lielā Noslēpuma plīvurā itin visu, ko apcerēja, arī personījajā dzīvē izcēlās ar ekscentrismu un "misteriozitāti". Man šķiet, pašam Po galīgi nekas nebūtu pret šīm kompensācijas bērēm, kaut arī 160 gadus pēc īstajām. Un Po gadījumā – tas vēl ir viens liels jautājums, vai Po maz toreiz tika guldīts zemes klēpī, kā cilvēkam pieklājas – versijas par Po mīklainajiem nāves cēloņiem, apstākļiem un bēru norisi es zinu vismaz četras...
Šogad, ja kas, aprit arī
200-tā rakstnieka dzimšanas diena. Vai nebūtu vērts to nosvinēt
arī Latvijā? Citādi mans sešdesmitajos gados izdotais pagalam plānais
Po "šausmu stāstu" sējumiņš no regulāras pār-un-pārlasīšanas
ir teju izšķīdis...
p.s. Ja aizrunājāmies par bēdīgām lietām (un tomēr – pat jautras bēres ir bēdīgas), pievērsiet uzmanību rītdienas Kultūras Dienā rakstam par Nobela prēmijas laureāti Hertu Milleri. Ne tāpēc, ka to pēc pieejamās informācijas būtu kompilējis šo rindu autors, bet gan Milleres jaunākā romāna Atemschaukel dēļ. Latvijā taču ir vairāki izcilus tulkotāji (Silvija Brice, Normunds Pukjans...), kas spētu operatīvi tikt galā ar Milleres dzejveidīgo prozu, un romāns, kas aktuāli "dārd" pa visu Eiropu, tiktu pieejams Latvijā tiem, kas vācu valodu nezina.
Ierosmei izstāstīšu kādu epizodu no šī kvazidokumentālā sacerējuma, kura nosaukumu var tulkot gan kā Izelpa-ieelpa, gan kā Elpas šūpoles, gan vēl droši vien kaut kā uz to pusi (angļu valodā tas vispār iznāks ar pilnīgi pārveidotu titulu - Everything I Possess I Carry With Me, kurš gan ir saskaņots ar rakstnieci).
Tā kā Rumānija bija hitleriskās Vācijas sabiedrotā, ir visai loģiski, ka Hertas Milleres papum, parastam zemniekam, diemžēl kara laikā nācās uzvilkt esesieša formas tērpu. Par savu militārista pieredzi tēvs Hertai nekad neko nebija stāstījis – ne vissīkāko detaļu. Toties māte, kurai pēc sociālisma terora uzsākšanās "atbrīvotajā Rumānijā", samaksāja par vīra grēkiem ar pieciem gadiem Donbasa darba lēģerī (1945 – 1950).
Faktiski romāns ir par badu, par nemitīgo bada sajūtu, kas stindzina prātu. Gulaga dzīve bez cerībām, bez ticības, mīlestības ir vien fons, uz kura Millere kopā ar līdzautoru un brīnumainas apstākļu sagadīšanās - savas mammas nometnes biedru, vācu dzejnieku Osaru Pastioru, uzbūvē šo baiso fiziloģisko metaforu – badu pēc itin visa. Cilvēcisku attiecību bads, Dieva bads, māju bads, jūtu bads, maizes bads – tās ir tikai svarīgākās "vajadzības", kuras cilvēkiem darbaudzināšanas cietumā trūka kā ēst.
Millere no savas mātes atmiņām restaurē vienu detaļu – kā jauna sieviete, kurai sākušās mēnešreizes, ziemā dodas pie nometnes ārstes, lai dabūtu vienas dienas "brīvbiļeti" no darbiem ogļu raktuvē, un pieķer dakteri drīvējam kabineta logu šķirbas ar badā mirušo ieslodzīto matiem, lai pati nenosaltu.