Bez grēkapziņas

Vāciešiem ir tāds vārds ein Kompendium (apmēram: apkopojums — ceļvedis) — visu zīmīgāko, spilgtāko detaļu, tēlu, arī stereotipu un klišeju mozaīkveida esence, kas katra klausītāja/lasītāja/skatītāja atmiņā restaurē kādu notikumu. To pašu varu attiecināt uz izrādes informāciju par latviešu dalību XX gadsimta traģiskākajā noziegumā — Otrajā pasaules karā, kura trīs stundu laikā skan no Jaunā Rīgas teātra lielās zāles skatuves, kuru scenogrāfs Uģis Bērziņš pārvērtis tipveida hruščovkas pirmā stāva dzīvokļa istabā — bišķi sirreāla paskata siltumnīcā, jo galvenās "mēbeles" te ir dažādi zaļi augi. Šajos gandrīz džungļos ierodas lugas/izrādes galvenais varonis Vilis Daudziņš (tēlo aktieris Vilis Daudziņš), lai noskaidrotu viena sava vectēva, Augusta Savicka, identitāti — ja nu šis bezvēsts prombūtnē esošais cilvēks pēc kara tomēr izrādās dzīvs? Un Vilis noklausās trīs dažādas versijas par personu Savicki, kurš nevienā gadījumā nav Augusts (arī šos trīs personāžus spēlē Vilis Daudziņš). Par Savicka ar trim identitātēm dzīvi, par kara laiku, par uzskatiem, visbeidzot — un tas ir atslēgjautājums — par to, kāpēc viņš jeb viņi ir palikuši dzīvi. Un ne mazāk svarīgi — kas ir tas spēks, kas viņus, tik dažādos (sarkano partizānu, leģionāru un vīru, kas karojis abās pusēs, kuras mēs ierasti saucam — pie vāciešiem un pie krieviem...) tur pie dzīvības un šīs zemes? To izrādes laikā katrs var noskaidrot un, pateicoties dramaturģiski veikli strukturētajiem tekstiem un dziļi personiskajai intonācijai, trīs stundas vectēvu pasaulē aizrit nemanot. Konteksts Tomēr. Kāpēc Vectēvs, būdama "latviešu stāstu" kārtējā versija un teju ideāla monoluga, kas paver iespēju talantīgam aktierim izdzīvot četru dažādu personu/cilvēku/raksturu/tipāžu/sociālo masku hipostāzes, tomēr vienlaikus teksta kvalitātes un galvenokārt jēdzieniskās ietilpības dēļ radikāli atšķiras no JRT iekoptā dokumentālās jeb, kā Eiropā pieņemts, verbatim drāmas kanona? Kāpēc šī izrāde ir tik vērtīga teatrālā pieredze, kas jau ļāvusi kolēģēm izplūst eksaltētos vispārinājumos "ārkārtējs notikums", "mākslinieciski izrāde ir vienkārši izcila" (kas aplam pēc definīcijas — izcila māksla nevar būt vienkārša) un runāt par patiesības pakāpi, kāda nav redzēta "nekad un nekur", kā kad pēkšņi vairs nebūtu nedz Ļeva Dodina Brāļi un māsas vai Spējais pagrieziens, Jurija Ļubimova izrādes, Larisas Šepitjko, Alekseja Askoldova, Elema Kļimova, Aleksandra Sokurova, Alekseja Germana, Romāna Polaņska, Andžeja Vajdas, Olivera Hiršbīgela vai Maksa Ferberbeka savlaik skandalozās, tagad — izcili skaudrās filmas (te nosaucu vien niecīgu daļu no pēdējo trīsdesmit gadu Eiropas kultūras pieredzes, kas skrupulozi pētījusi Otrā pasaules kara un tā seku historiogrāfiskos un psiholoģiskos fenomenus). Galu galā — kā kad neeksistētu Hannas Ārentes vai Gintera Grasa TĀS divas grāmatas — runa, protams, ir par Atmiņu sīpolu un Ļaunuma banalitāti, nu jau klasiskiem tekstiem, kas idejiskā un pat tēlaini strukturālajā ziņā attiecināmi uz izrādi Vectēvs mērogā 1 pret 1. Esmu pārliecināts, ka JRT izrādes veidotāji — režisors Alvis Hermanis un autors Vilis Daudziņš — šo kontekstu ne tikai pārzina, bet ar to rotaļājas, ja tā drīkst teikt. Kaut gan — kāpēc ne, ja izrādes žanrs ir traģikomēdija? Kas nosaka īpašīgumu? Un tomēr, protams, Vectēvam ir īpaša, varbūt pat revolucionāra vieta gan pašreizējā latviešu teātrī, gan nācijas kolektīvo atmiņu definējošās literatūras žanrā. Pa punktiem šis īpašīgums varētu skanēt tā: 1) Jaunais Rīgas teātris turpina manifestēt un šoreiz ar īstu pionieru degsmi latviešu vēsturnieku akadēmiskajās aprindās bieži apstrīdēto un noliegto patiesību, ka vēsture — tie nav tikai sausi fakti. Kaut gan XXI gadsimta apziņai mazliet šizofrēniska jau ir pati fakta abstraktas eksistences iespēja — vai tad tanki paši devās kaujās un kalašņikovi paši šāva? Taču paradokss ir tāds, ka vien nesen t.s. vēsturnieki sāka aprast ar domu, ka aiz katra fakta, pavēles un taktiskās/stratēģiskās rīcības stāv konkrēti cilvēki jeb tā sauktā subjektīvā vēsture (tieši šī iemesla — oficiālās vēstures alternatīvu meklējumu — dēļ bijušajā PSRS 80.gados superpopulārs kļūst memuāristikas žanrs). 2) Vectēva naratīva struktūra — četri dažādi skata leņķi par (nosacīti) vienu laikmetu — ļauj kategoriski definēt tēzi, ka "patiesība ir kā sīpols — pa kārtai lobi tās satura mizas slāņus, līdz beigās paliek tukšums — jo vienas, absolūtas patiesības nav" (G.Grass, kas vēl zīmīgi izrādes konotācijās, arī dienējis SS tanku divīzijā). Turklāt, cilvēka individuālā atmiņa ir visuzskatāmākais instruments, ar kuru šo tēzi ilustrēt (un kā tas arī notiek izrādē, kas ideāli veidota pēc klasiskās drāmas principa tēze — antitēze — sintēze). Jo atmiņas — tie ir patiesības apsolījumi, kuriem varam tuvoties pa dažādiem apvedus ceļiem, līdz patiesība ir sērkociņa attālumā un... pļurkt, uz skatuves dziest gaisma un Viļa Daudziņa varonim Vilim balss telefonā pavēsta: "Varbūt es esmu atradis jūsu vectēvu." Interesanti, ka lugas naratīvs ļauj "samierināt" izrādes konfrontējošos — stereotipizējot, šucmaņu slaktētāja un ebreju šāvēja — viedokļus, lai finālā triumfētu kā izteikti pacifistisks, antimilitāra patosa caurstrāvots teātra darbs. 3) Kas te ir galvenais varonis? Vai tie ir trīs Savicki (visticamāk, šī dramaturģiskā intriga ir fikcija — izrādē redzamos prototipu uzvārds nav Savickis, kaut arī aktiera — protagonista vienam reālajam vectēvam tāds ir)? Vai tomēr tēls "aktieris Vilis Daudziņš, kurš meklē vectēvu" un kura komentāri taktiski virza iestudējumu pacifistiska izteikuma virzienā, eleganti tušējot citu lugas varoņu antisemītisko vai nacionālistisko ekstrēmismu? Vai arī –— skatītāju zāles metafiziskā kolektīvā atmiņa, kas izrādes laikā izvelk no savām bezapziņas lādītēm tik pretrunīgās, subjektīvās patiesības par kara laiku, ka tas, būdams nepiedzīvots, kļūst par personīgo pieredzi? Kurš var atrisināt šo kalambūru, kāds iespējams tikai teātrī? 4) Visbeidzot — šī ir pirmā izrāde Latvijas teātros, kas neatkarības atgūšanas gados aprāda, ka joprojām iespējams visai komfortabli dzīvot bez grēkapziņas. Vectēvs galu galā vēsta par politisko infantilismu, kuram pateicoties zeļ un plaukst nespēja iedibināt nacionālās samierināšanās līdzsvaru — nedz pilsoņu vidē, nedz, kas daudz ļaunāk, pat oficiālās vēstures interpretētāju un reālpolitiķu starpā. Lai arī izvēlētā Šveika (izrādē trešā karotāja) traģikomiskā intonācija jēdzieniski noslēdz, ierāmē Vectēva skarto dzīvesstāstu teritoriju, lai arī visi trīs Savicki savas dvēseles labākajos mirkļos ar roku — putna spārnu mājieniem vēlas aizlidot no "tagad, te" ideālajā (tak jau savas grūtās, bet īstās jaunības) pasaulē, viņu reālā dzīve ir eksistence kā zaļajiem augiem — pie mākslīgā apgaismojuma, kurinot un dedzinot pašiem sevi. Visbiežāk — diemžēl, ar naidu. Kamēr neatnāk Godo, kas gatavs uzklausīt. Kā raksta holokausta pētniece Hanna Ārente: "Ļaunums vienmēr ir banāls, jo tas ekstrēmās, eksistenciālās situācijās motivē cilvēkus atteikties dzirdēt savas sirdsapziņas balsi, apjēgt realitāti un — tikai izdzīvot. Visi smagākie jautājumi sākas pēc tam. Nav upuru un slepkavu. Ir cilvēki ar un bez sirdsapziņas." Spriediet tad paši, kāda pēc Vectēva sanāk tā mūsu nācijas sirdsapziņa. Nedomāju, ka JRT versijā latviešiem tiks garantēts mierīgs miegs.