Dace Lūse. Kas literatūrai ar politiku kopīgs

"Bet kā es varu lasīt literatūras, kas turklāt skar būtiskus Latvijas politiskās vēstures jautājumus, vēsturi, ja studenti nezina faktus?" Rezultātā tapis apjomīgs pētījums par latviešu literatūru gadsimta garumā, jo "var jau būt, ka latviešiem ir literāri darbi, kas neskar vēstures jautājumus, bet tādu nav daudz". Tikko prezentētais izdevums ir vēstures grāmata literatūrā, bet vienlaikus — stāsts par atšķirīgu cilvēku spēju strādāt dažādu ideoloģiju apstākļos. "Ilga Kreituse kādā savā rakstā šķir kolaborāciju, kad okupācijas apstākļos cilvēki ir spiesti pieņemt apstākļus, lai varētu dzīvot, izglītot savus bērnus, mīlēties, un kolaboracionismu, kad okupācijas laikā cilvēki paši pēc savas gribas kļūst par okupācijas varas pakalpiņiem. Ir atšķirība. Man šis jautājums ir ļoti svarīgs — kāpēc, piemēram, ir Kārlis Zariņš, kurš padomju laikā dzīvo Talsos, strādā necilu darbu, nepublicē nevienu rindu, un kāpēc viņa gandrīz vienaudzis Andrejs Upīts aktīvi rāda sevi kā latviešu nācijas, kultūrtradīciju nīdēju," par vienu no galvenajām darba tēmām stāsta D.Lūse. Personību, par kurām uzdot šādus jautājumus, latviešu literatūrā nav trūcis, turklāt dažādu ideoloģiju apstākļos. Līdztekus plašām nodaļām par latviešu padomju literatūru grāmata analizē gan XIX gadsimta otrās puses nacionālo ideoloģiju, gan 1905.gada notikumu atspoguļojumu literāros darbos, abu pasaules karu pieredzi, pieskaras jautājumam par postpadomju apmulsumu Alberta Bela daiļradē. Ar A.Belu saistās arī nākamais D.Lūses iecerētais darbs — monogrāfija. "Bels ir ļoti talantīgs, godīgs mākslinieks, kas man tuvs kopš jaunības. Tas būs mīlestības darbs." Par sarežģītajiem literatūras vēstures līkločiem D.Lūse spēj stāstīt daudz un ar aizrautību. Mūsu saruna tomēr pievēršas šodienai. Literatūra allaž ir bijusi viens no iedarbīgākajiem ideoloģijas ieročiem, tādēļ — kāda ir rakstnieka pozīcija nacionālajā kultūrā? "Nesen atzīmēja Ziedoņa jubileju, un konferencē runāja par to, kā bija padomju okupācijas laikā, kad dzejnieka autorvakaros zāle bija pārpildīta — cilvēki nāca, likās, ka viņiem ir vieglāk elpot, jo dzejnieks pasaka visu daudzkārt dziļākiem un skarbākiem vārdiem, nekā tu pats uzdrošinātos domāt. Kāpēc gāja uz teātri? Vienalga, kāds bija lugas teksts, zālē saklausīja disidentiskas balsis." Vai latviešu literāti šodien raksta par politiskām tēmām, vēsturi? "Nē, rakstnieki tik ilgi ir pļurkājušies pa dzimumattiecībām, narkomāniju, līduši miskastēs iekšā, ka skan trauksmes zvani. Galu galā, ir aizmirsts rakstnieka virsuzdevums — viņi taču būtībā uztur valsts ideoloģisko saturu. Andrim Grūtupam nesen Latvijas Avīzē bija, manuprāt, ļoti pamatots raksts par to, kurp mēs tā nonāksim. Un tur vainīgi arī rakstnieki, kas maļas pa saviem fizioloģiskajiem stāvokļiem — ko ēda, kā jutās, vai bija erekcija, bet neķeras klāt cilvēkam kā intelektuālai, domājošai būtnei." Tas vienlaikus liecina gan par valsts politiku, gan pašiem literātiem. "Skolā literatūras skolotāji strādā tikai ar darbu fragmentiem. Tāpēc jau nav ko brīnīties, ka jaunā paaudze ir ciniska, viņiem nav izveidots skatījums uz pasauli. Un arī tā ir valsts politika — nemācīt Latvijas vēsturi. Ir daudz atrunu — kam mums vajadzīgas ciešanas, skatīsimies uz priekšu. Audzinām tikai pragmatiski domājošus cilvēkus, kas apmierina savas fizioloģiskās funkcijas. Bet, galvenais, mazizglītotus, lai ar viņiem var viegli manipulēt…" Runāt par šīm problēmām, pēc D.Lūses domām, būtu mākslinieka uzdevums. "Rakstnieki neciena lasītājus. Un vēl — cik lielu auditoriju vēlas uzrunāt cilvēks, kas sevī jūt rakstnieku? Varbūt brūti, tēvu un māti, bet vai viņš var nostāties Mežaparka estrādē priekšā un uzrunāt cilvēkus? Tiem, kas var, ir ap 40. Droši vien, ka būs citi, bet šobrīd mums nav talantu laiks.