Dzeja

Virs galvas virpuļo satrakojušās kaijas,
spārnu vētrainie vēzieni mani apglabā smilšu un putekļu mutulī,
nozūdu aiz stūra,
mēģinot aizbēgt un paslēpties no ieraduma bēgt un slēpties -
steidzos prom, līdz aizelsusies apstājos ievilkt elpu.
Tālumā pamanu savas mājas
un pēkšņi atceros, ka tur mani gaida.

Ceļa priekšā nogūlusies veca, nīgra upe, kas atgrūdusi visus tiltus,
ko uz tās mēģināts būvēt,
pavasaris norāvis bālo ādu, miesa viļņojas dzidra un ievainojama.

Dievs mani pāri nevedīs,
viņš pazīst, zina, ka man vajag visu pašai.

Smagiem soļiem iebrienu stindzinošajā upes ķermenī,
dzelmē trūdošie koku zari un ūdenszāles iekrampējas kājās ap potītēm,
pūloties noturēt krastā.
Ieņemu zemūdenes formu, nogaidu, apmānu un mani atlaiž.

Gultne ir izklāta ar mīkstiem saistaudiem,
es tos glāstu, slīdot uz dzelmes centru,
kur sataustu upes sirdi.
Mehāniski un aukstasinīgi ieraujot manu dzīvību sevī,
tā piebriest, un tās ritms modina plēsīgus viļņus,
kas rēcot uzšaujas debesīs un mākoņus sarauj driskās.

Saule kā apsūdzot lēni griež seju pret upi,
kas izbīlī tūlīt pierimst,
vienīgi sīksīkas ūdeņu cirtas vēl trīsuļo,
saules atspulgu sadalot vizošās lauskās.

Izmanīgi un klusi mans gars kāpj no dzīlēm,
nemanīts izslīd no tramdītās upes paviršā tvēriena,
lavās, nekam nepieskaroties,
tad piepeši pārāk brīvs un apstulbis valstās šurpu turpu virs ūdens,
pareizā virziena neatrodot.

Tikmēr ķermenis dzīlēs vēršas par gaļīgu tējas lapu,
kas, straumē plivinoties, iekrāso ūdeni tumši rudu,
bet šajā pilsētā neviens nestrēbj karstu,
tāpēc upe atdziestot apvelkas ar plānu plēvīti,
bet ar to pietiek -
tagad Jēzus var droši slāt pāri,
un visi, kas nenoraustās, viņam sekot,
šī upe nevienu vairs nepaņems.

Gars izmocīts nupat pakrīt krastā
un, ielūkodamies jau netālo māju logos, atgūst spēkus.
Nāk atpūtnieki un pārklāj tam deķi, uzsēžas virsū -
ir pienācis laiks doties tālāk.

* * *

Kamēr es slēpos un bēgu, mājās no plauktiem izvēlušās visas grāmatas,
istabas vidū tās veido kalnus un labirintus,
kaķi pavisam plakaniem sāniem tajos maldās, saucot pēc manis.
Pat tagad, kad esmu atgriezusies, viņi sajūt tikai neskaidru klātbūtni,
turpina meklēt.

Kaimiņi izvākušies, nespējot tajā visā vairs klausīties,
tukšie dzīvokļi kopīgā noliegumā rij skaņas un tās atbalso,
uzturot samākslotu dzīvību.

Istabas stūrī vīrietis no grāmatas paceļ acis,
apsveicinās, bet neiztaujā.